Atgūlies vasaras tveices uzkarsētajās smiltīs, es paskatījos augšup un sāku prātot par Visuma plašumiem. Šķita, ka tur augšā mirdzošās zvaigznes glabā neskaitāmus noslēpumus, un es nodomāju – vai uz kāda no mirdzošajiem debesu punktiem ir līdzīgas dzīvības formās kā mēs cilvēki?
Kosmosa plašumos ar miljardiem galaktiku un triljoniem zvaigžņu šķita maz ticams, ka mēs esam vienīgās saprātīgās būtnes. Visums ar savām bezgalīgajām iespējām noteikti glabāja citas dzīvības formas citos kosmosa nostūros. Es iztēlojos tālas planētas, kuras mudž ar būtnēm, kurām varētu būt savs unikālais apziņas veids, kas prāto par savu vietu Visumā tāpat kā es.
Viļņiem maigi sitoties pret krastu, mani pārņēma neparasta sajūta. Es nevarēju apturēt savu domu nebeidzamo cīņu, vai kaut kur uz mūsu planētas Zeme ir vēl kāds, kurš domā par tiem pašiem jautājumiem par ārpuszemes dzīvības esamību. Vai viņi gulēja savās pludmalēs un skatījās uz savām debesīm, iegrimuši tajās pašās domās, kas apbūra manu prātu?
Saulei pazūdot aiz apvāršņa, debesīs parādījās oranžas un rozā nokrāsas, es sapratu, ka ārpuszemes dzīvības meklēšana ir kaut kas tāds, ko zemapziņā vēlas katrs cilvēks. Tas atspoguļoja mūsu iedzimto zinātkāri, mūsu nerimstošo tiekšanos pēc zināšanām un mūsu ilgas pēc saiknes ar kaut ko nozīmīgāku par mums pašiem.
Ar jaunu bijības sajūtu es skatījos uz zvaigznēm, zinot, ka esmu daļa no kaut kā daudz grandiozāka, nekā spēju aptvert. Visuma plašums un tajā glabātie noslēpumi man atgādināja par neierobežotajām iespējām, kas mums nav pieejamas. Un, kad es aizvēru acis, joprojām prātojot par jautājumiem, kas manī bangoja, es jutu cerību, ka kaut kur, tur, citi uzdod tos pašus jautājumus, un, iespējams, kādu dienu mūsu ceļi krustosies milzīgajā kosmosā, vai vismaz, te, uz planētas zeme.