Mūsdienu cilvēks ir pārliecināts, ka viņš domā. Viņš lasa, klausās, analizē, diskutē, izmanto sarežģītus vārdus. Viņš uzskata, ka intelekts ir viņa spēka apliecinājums, bet bieži vien tas ir tikai dekoratīvs priekškars — spožs, bet tukšs.
Saprāts jeb gudrība nav zināšanu daudzums. Tas ir spēks saprast, ka tu spēj domāt — un spēt paskatīties uz savu domāšanu no malas. Tieši šeit sākas īsta gudrība. Ne tajā, ko tu zini, bet tajā, ko tu spēj apšaubīt pats sevī.
Zināt nav tas pats, kas saprast
Daudzi jauc informētību ar saprātu. Mēs dzīvojam laikmetā, kur informācija ir pieejama vienā sekundē, bet spēja to jēgpilni izmantot — reti sastopama. Cilvēki lasa faktus, bet nedomā par to nozīmi. Viņi zina, kas notiek, bet neprot domāt par to, kāpēc tas notiek.
Tā rodas ilūzija par “gudrību”. Intelekts bez atgriezeniskās saites ir kā datora procesors bez lietotāja — ātrs, bet akls. Tas apstrādā, bet nesaprot.
Patiesi domāt nozīmē redzēt sevi domāšanas procesā. Saprast, ka tava pārliecība var būt kļūdaina. Ka tev var nebūt taisnība arī tad, ja argumentē loģiski. Un tas prasa pazemību pašam pret sevi — jo apšaubīt sevi ir daudz grūtāk nekā apšaubīt citus.
Intelektuāla aprobežotība: kad gudrība pārvēršas par pašapmānu
Ir cilvēki, kuri uzskata sevi par “domātājiem”, bet viņu domāšana ir tikai pašapliecināšanās mehānisms. Viņi nerada domas — viņi meklē apstiprinājumu savām jau esošajām. Viņi lasa nevis, lai saprastu, bet lai atrastu pierādījumus savai taisnībai.
Šāda “intelektuālā aprobežotība” ir grūti atpazīstama, ja pašam jāvērtē sevi. Jo tā maskējas aiz gudriem vārdiem un pārliecības, ka zini. Šie cilvēki var būt izglītoti, erudīti, pat lieliski debatētāji — bet viņi nespēj būt patiesi saprātīgi, jo viņi neuzticas savam saprātam pietiekami, lai to apšaubītu.
Kad cilvēks ir pārliecināts, ka viņš saprot visu, viņš pārstāj domāt. Viņš sāk reaģēt, nevis analizēt.
Saprāts kā spogulis
Saprāts nav prāta spēle. Tas ir spogulis, kurā cilvēks skatās uz sevi un redz savas domas darbībā. Tas ir process, kur tu vēro, kā tu nonāc pie secinājumiem, kas ietekmē tavu uztveri, un kāpēc tu tic tam, kam tici.
Lielākā daļa cilvēku šo spoguli izvairās lietot, jo tas ir neglīts — tur redzamas ne tikai domas, bet arī aizspriedumi, bailes, ego. Tieši tāpēc domāšana ir neērta. Tā prasa atzīt, ka tu ne vienmēr esi tas gudrais, par kādu sevi uzskati.
Saprātīgs cilvēks necenšas vienmēr būt pareizs. Un tas nozīmē — pārbaudīt savas domas, atzīt kļūdas, meklēt pretargumentus. Nevis, lai sevi pazemotu, bet lai nokļūtu tuvāk patiesībai.
Domāšana kā atbildība
Domāšana nav automātiska funkcija, tā ir izvēle. Katru reizi, kad tu ļauj emocijām, ieradumam vai algoritmam domāt tavā vietā, tu atsakies no saprāta.
Cilvēki lieto sociālos tīklus, komentē, strīdas, citē “autoritatīvus” avotus — bet reti kurš uzdod sev vienu vienkāršu jautājumu: “Vai es tiešām saprotu, par ko runāju?” Šis jautājums ir robežlīnija starp mehānisku un apzinātu prāta reakciju.
Intelekts ļauj runāt skaļi. Saprāts liek apklust un padomāt.
Brīvība domāt
Domāšanas brīvība ir nevis spēja teikt, ko domā, bet spēja domāt, ko saki. Un to spēj tikai tie, kas saprot savu prātu, nevis tikai izmanto to.
Saprāts ir cilvēka nozīmīgākā funkcija, bet arī visretāk izmantotā. Nav viegli būt atbildīgam — pret sevi, pret savām domām un pret pasauli.
Nākamreiz, kad domā, ka esi “gudrs”, pajautā sev: vai tu tiešām domā — vai tikai atkārto to, ko tev iemācīja domāt citi?