Grāmata – Jūtas ir kā papīrs

Ievads

Manas rindas ir mana pieredze, atmiņas caur kurām atcerēties to mirkli, kad tās radās un pats galvenais, kāpēc tās radās. Skaisti mirkļi asarās, jo tās padara tos vēl skaistākus. Emociju izlāde uz papīra, digitāli vai vienkārši skatoties acīs. Daudzi no šiem piedzīvotajiem mirkļiem ir radījuši pārdzīvojumus un nepatīkamas sajūtas, bet tā ir bijusi lieliska mācību stunda, lai šādās situācijās nenonāktu atkārtoti. Protams esmu tikai cilvēks, kurš mēdz kļūdīties un mana pieredze liecina, ka kļūdas mēdz atkārtoties. Lielākā daļa no rindām ir saistītas ar mītisko mīlestības pasauli, kas mēdz sevī iesūkt, paturēt un visnegaidītākajā brīdī izmest ārā. Kā tikko piedzimis es mācos staigāt, runāt un nesapratnē vērot apkārtējos, cenšoties viņiem piedot. Mana iekšējā pasaule, prieks un mīlestība, ir mans spēks ikdienai, ko reizēm mēdzu nenovērtēt.

Ulvis Bērziņš
2018

---

Straume

Piedzimu kā bērns, ķermenī, kas ar zīdu klāts
Ūdens kā laika mašīna, aizskaloja zīdu prom
Paliekošās pēdas kā jūras dzelme, raupja un skopa
Nav vairs zīda, kas rotā mani, tik dvēsele man glīta
Man ir smaids, ko redzu spogulī no rīta
Tev būs tā pat, Tu redzēsi to pašu skatu
Vienīgā atšķirība smaidā, redzēsi to šauru vai platu
Ūdens ne tikai aizskalo, bet atnes vietā
Zīds ir nemirstīgs, te mirst, te dzimst, bet katru reizi citā vietā

---

Lietus

Lietus līst, bet man patīk
Lietus pie manām kājām krīt
Kaut tas nebeigtos un atkal būtu rīt
Viena lāse, saules stars, manī laime mīt

---

Maldu ceļā

Es gribu atgriezties, bet nav uz kurieni
Sēdi un skaties, no iekšas uz ārieni
Es gribu dzirdēt un teikt Es skaņā plūstu
Manas domas ir vienīgā vieta, kur mierinājumu gūstu
Viss… manī vairs pat nav dusmu
Es katru dienu gaidu, kad diena atnesīs tumsu
Tumsā man ir labi, kur jau esmu
Tumsā katrs vārds skan skaļi
Es gaidu pat nesaskaitīt kuru gadu
Bet droši zinu, ka pats sevi savā dzīvē vadu
Es griežos, lai ietu, kaut pa ceļam solītu lietu
Būšu ārpusē, meklējot savu vietu
Līdz izlemšu, kurā pusē palikt, tikai ne iekšpusē

---

Patiesības smeldze

Bija vieta uz kurieni viņu vilka
Kā mazu nagliņu pie liela magnēta
Iekšēja pretestība, bet niecīga tā bija
Šī vieta reiz tam liktenīga kļuva
Prom no turienes viņš skrēja
Ārā sals un sniegs viņu pat neapturēja
Klupdams, krizdams, domas pa galvu skrēja
Un īsto izeju meklēja
Asaras pār vaigu
Sals tās padarīja par lāsteku maigu
Vaigi sārti, bet ceļš vēl tāls, ārprāts
Pakrita viņš, salu sajuzdams
Iekrita miegā un atdevās domu priekam
Uzdodot sev jautājumu: priekš kam?

---

Grāmata

Pēc atbildes Es grāmatā sniedzos
Ne vienmēr zinu, ko man viņa dos
Tu zini labāk, tad pastāsti, pāris vārdos
Mana grāmata iedomāta, bet patiesību stāsta
Skatienu neatraut pat no vāka
Lapaspušu pārāk daudz, tās mani tuvāk sauc
Lasi mani kā grāmatu, tikai secību nesajauc
Atbildes ir daudz, bet meklē sev vajadzīgo
Atrast ir grūti, izvēlies vienu un sūti
Īsta grāmata, tā pati ko jūti

---

Doma

Nesaprotama sajūsma pārņem mani, kad satieku tevi
Savu ēnu spoguļa atbildē pret mani
Tu pievelc, bet neapturi
Pagrūd, bet nepieturi
Piedod, ja nesaprotu tevi
Tāds nu es esmu, tavs atspulgs pret sevi

---

Satin mani

Satin mani… Tavas lūpas un man ir labi
Es esmu slims ar Tevi un vēlos tāds palikt
Tu esi manas zāles, pat Tava bilde veldzē manas slāpes
Tu esi kā sapnis, ko nespēju izsapņot, kaut es spētu lidot
Es kā putns jau tagad steigtos pie Tevis
Ar vārdiem un vārdu Es sauktu Tevi pie sevis
Teiktu, ka mīlu, mana sirds ir Tava
Piedod, ka mīlu, jo Tu esi pārāk laba
Lieku soli pie soļa, neraudi, arī man bez Tevis ir grūti
Piedod, ka sāpināju, Dievs vēl nav radījis skaistāku būtni
Mums lemts būt kopā, sadoties rokās un vienoties plūsmā
Ja es spētu… es spēju! Atdošu Tev savu sirdi vai dzirdi
Esi mans dakteris, domāšu par Tevi kaut zibens mani saspers
Es vēlos, lai ārstē, bet neizārstē
Es vēlos būt nedaudz tuvāk, apskaut Tevi un teikt, man kļūst labāk
Man nevajag Tavus vārdus, man vajag Tevi pašu
Gribu just kā Tu elpo, gribu redzēt kā Tu dzīvo
Tu esi mans sapnis, sākums un beigas kā noslēdzies aplis
Satin mani… Tavas jūtas un satikāmies abi

---

Cerība

Pieskaries un brīnumam liec notikties
Tuvojas cerību laiks un tas ir skaists
Skaistums ir ilūzija, bet tā ir mana vīzija
Cerība liek ticēt un nepārvaramo pārvarēt

No Tevis staro, kad smaidi
Nav svarīgi cik pagājuši gadi
Man ar Tevi tik un tā ir labi
Kā divi ar vadiem savienoti elektrības stabi

Skaties apkārt, sauc visus tuvāk
Iekš sveču liesmām un līksmām dziesmām
Pa siltam vārdam, jo visi to mākam
Tā ir tā cerība, iekšējā brīvība

---

Spīts

Par spīti tieši un aizskaroši
Pacelt to visu un saki to droši
Tas ir tas ko darām mēs un izskatās tas koši
Man padomā ir dīvains vārds Jūtos nedaudz savādāks
Citādāks un pacilāts Ar sajūtām apmāts
Jūs zināt kā tas bija domāts
Jūtos emocionāli bagāts klau tuvāk panāc
Tas ir kopsavilkums manam domu klāstam Un es uz augšu eju
Parādi man savu seju Pauze Iedzeršu tēju
Atmiņas uzjundī Pagaidi vēl sekundi
Klausies tālāk domu izklāsta bendi
Stāsts par mani Domas par tevi Nevilcinies zvani
Jūti ritmu Tas ir nebeidzamais stāsts
Ceļojums Es vienā personā nāku pie jums
Pietiekami jau teikts Lieku punktu un stāsts beigts

---

Laime dalās

Lai skatiens veras, lai skatiens rāda
Lai viss sākas no mana vārda
Man ir sapņi, man ir domas
Tās ir lietas, kam nevajag lielas somas
Es meklēju, bet zinu, ka neatradīšu
Es neatrodu, bet zinu, ka pats radīšu
Mana pasaules karte, nāc, es tev to rādīšu
Tā ir gaužām vienkārša un manī ir prieks
Nekad neapmaldīsies, ja vien ne kartē, bet manī skatīsies
Es pat skatos citādāk, es redzu lietas savādāk
Un skatiens rāda, mulsums un sārta āda
Laime domās, prieks, kas manī, kur viņš rodas
Es neturēšu visu sevī, vēlos dalīties, nāc pretī

---

Cīņa

Es arī gribu uzrakstīt
Es arī gribu pierakstīt
Es arī gribu redzēt kā redzi Tu
Es ar sevi cīnos
Es cīnos, lai pierādītu
Atrastu un sev vietu ierādītu
Es zinu
Es pierādītu
Man gribas ticēt, bet zinu, ka tas nedos vēlamo
Es kvēli un vēlu, un vēlu vakarā
Mana ticība ir spēcīgāka
Mans darbs un mana rīcība
Kopā visu lieku
Es raušos tuvāk mērķim
Atdošu pēdējo
Ziedošu sevi
Par mājām saukšu šo zemi
Iepazīsti mani, skaties labi
Es sniedzu roku
Kaut Tu pretī dotu
Man patīk Tevi pierunāt
Man patīk ar Tevi parunāt
Tu mana ilūzija
Tu mans elks
Tu esi Es pats
Manis ir daudz, Tu saki, Tu vēl audz
Atdošos citiem
Es neesmu balts ar baltiem cimdiem
Ar pluss – mīnuss paceļu tonusu
Tu un Es kopā veidojam bonusu
Es kā kartona kastē, uz kraujas malas, vientuļas salas
Bet man patīk To vienkārši uzrakstīt
Uz kartona kastes, lai vēlāk varētu pasmaidīt
Es gribu darīt To biežāk
Es gribu To darīt ciešāk
Sanāk, nesanāk
Dzīve kā jauna lapa
Nezinot ar ko turpināt
Es turpinu smaidīt
Es turpinu gaidīt
Es eju turp, kur vēlos, jo zinu
Es pielieku punktu, kad esmu ceļa galā
Pielieku vēl vienu, jo neiešu ceļa malā
Man priekšā ceļš, ko veicu
Tā ir man cīņa un tas ir tas, ko es teicu

---

Smaids

Smaidi biežāk, kļūst labāk
Pacel rokas kā dziesmā, gaisā
Ieskaties sevī, aizdedz liesmu
Skaties uz pasauli un saki, Es esmu
Mana pārliecība – starp mums ir līdzība
Es gribot un darot To apzināti
Mans novērtējums – nesaskaitāmi karāti
Smaidi, mēs esam garīgi bagāti
Jūti ko dara smaids
Tas padara atšķirīgu
Un citu uz Tava fona par otršķirīgu
Es esmu uz viļņa kā negaisā aiz vaļņa
Smaidi, jauns kadrs, To spēs katrs
Smaidam nav jābūt tikai priekam atnākot
Smaidam ir jābūt katrai dienai nākot
Smaidi, pietiek domas kārtot
Mūsu smaids un vaigi sāk sārtot
Pat liekot punktu daru To smaidot

---

Skaists smaids

Es zinu kā jāskaita, galvenais nenojukt no skaita
Man ir daudz laika, bet Tu esi tik skaista
Es cenšos, celšos un kamēr domāju, Es elpošu
Es skaitot gribu apstāties, jo tad laiks sāk stāties
Man ir daudz laika, lai domātu cik Esi skaista
Es gribu Tevi salīdzināt ar skaistāko kas ir – Tu esi saule
Bet tas ir bezjēdzīgi, neko skaistāku nav redzējusi šī pasaule
Laiks dara skaistāku, ne ārēji, bet iekšēji bagātāku
Tavs skaistums liek man trīsēt kā no aukstuma patīkami drebēt
Es turpināšu skaitīt, Es turpināšu gaidīt un cerot nepārstāšu smaidīt

---

Sapnis

Ir rīts un Es par spīti
Ak, šie agrie rīti, tik glīti
Man patīk kā Tu smīni
Tu uz manis, Es uz Tevis
Nelaidīšu prom no sevis
Tu Esi mana mūza
Es bez Tevis kā spēlē bez dūža
Tu Esi mans džokers
Ar Tevi mani nenoķers
Jūti savu nozīmi
Salīmēšu mūs ar superlīmi
Viens vesels un mēs esam dzīvi
Nelaid prom, ko vēlies, patin atpakaļ
Laime laimē, dubults neplīst, krāj to kaudzē
Iet laiks, mums nepietiek
Pretēji vienādi, mēs esam tik dažādi
Mēs esam vienuviet un smaids ir tas ko Tu rādi
Rīts izgaist, diena nāk
Turpinājums sapnim

---

Tosts

Jūti!? Tuvojas svētki Es nāku
Galdi klāti Prieks iededzas acīs
Un visi uzmanīgi klausās ko citi par to sacīs
Vaigi metas maigā sārtumā Ir labi būt šeit siltumā

Jūti!? Prieks ir ne tikai Tev
Bet šo domu paturi arī sev
Man ir tosts Man ir labi
Man ir prieks par jums Mani radi

Jūti!? Gadi rit pulkstenis kārtējo stundu sit
Nelaidīsim šo prieku prom uzturēsim šo jauko omu
Rīt kravāsim ceļa somu
Jūti to ko nejūt citi lai Tev ir silti un atvērti visi dzīves tilti

---

Viss

Viens mirklis
Tava elpa
Viena telpa
Viss rotāts no tīra zelta

Viens mirklis
Tava kleita
Viena zilbe pār tavām lūpām teikta
Viss, stāt, tā ir tīrā steiga

Viens mirklis
Tava balss
Viena teikuma salikums
Viss, mīlu, saku šeit palikdams

---

Dzīve uz atā

Es laikam jūku prātā
Skatoties spogulī un sakot sev atā
Bet man patīk šīs sajūtas
Es redzu interesantas lietas
Pārvietojos, neapstājos uz vietas
Sajūtas kā ekstāze
Tuksnesī ieraudzīta oāze
Manās rokās pustukša glāze
Vai tā kļūs pilna
Tā veldzē manas slāpes
Saki man, nāc un pārnes
Tukšums un apgāztas glāzes
Tā ir mana idille
Dzīves ieplēsta vīle
Tā mana patiesā mīla
Tu neesi sapnis, Tu esi dzīva
Es zinu kā Tevi sauc
Tu esi tā, kas manu prātu jauc
Bet man patīk šīs sajūtas
Dzīve uz pareizā kursa

---

Viens no simta

Kā Tu gribi, lai Tevi atceras
Dari tā, lai visi Tevi atceras
Dari tā, lai kājās pieceļas
Dari kā zini, bet zini ko gribi
Katram savas atmiņas
Tik daudz neizteiktas ziņas
Es negribu daudz
Es gribu pie sirds
Es gribu pie viņas
Un Es esmu tas, kas Tevi atceras

---

Pāri visam

Pāri visam tikai pāri, dari, jo ticu, ka vari
Pāri visam, skaties manī, bet nepārstāj smaidīt
Ar vārdiem nepateiksi, ar darbiem nepaveiksi
Ir kas augstāks – dvēsele aiz prieka bļaustās
Lai viņa bļauj, lai viņa ārdās
Kad runā vai dari, Es pat nesaprotu, kas notiek ar mani
Bet Es droši zinu, tas priecē un ir labi
Lai sajūtas mani nepamet, kaut vai vienpusējas
Es jūtos kā cilvēks, kam ir kaut nedaudz superspējas
Pāri visam

---

Laimīgs

Varbūt par laimi ir runāt skaisti
Varbūt ir skaisti tajā būt
Ikkatrs tuvāk cenšas piekļūt
Kad esi tajā laiks uz mirkli zūd

Sirdspuksti spēlē melodiju
Tauriņi vēderā griež deju
Laime, rokās sadevušies
Acu skatiens nešķirams un tiešs

Mirklis apstājies, viens otram tuvāk ies
Esot tuvumā, caur ķermeni skudriņas skries
Acis aizvērdami, laimi turēdami
Nelaid vaļā, nelaid prom

---

Cikls

Ir vasara, bet man gribas sniegu
Ir rīts, bet man gribas vakara prieku
Tev noteikti arī, bet ko man tagad darīt
Es negribu gaidīt, kaut zinu, nekad nepietiks
Ar jautājumu, kāpēc nevar būt īsts šis burvju triks
Vismaz spogulī ar staltu stāju, Es spēju pateikt: pietiks
Vārdi kā ūdens tie čalo, tie kā maize mani baro
Lai paliek vasara, lai silda mani tā
Lai paliek rīts, kaut vakars nav mīts
Man gribas to, kas man jau ir
Tā ir visiem – atmiņas no piedzīvotiem mirkļiem
Katra sekunde, viens mirklis kā aplis, ikkatrs
Es apļa malā, un gribu to skaļāk

---

Dzīves līnija

Pār kalniem un lejām
Tikai un vienīgi ar savām spējām
Ar basām kājām zemi mīdu
Pa taisnu līniju slīdu
Nekļūdīgi taisni un skaisti
Tas ir tas ceļš, kas ejams man
Tā manām ausīm kā dzidra mūzika skan
Skatu atpakaļ pat nemetot
Ir vietas, kur nākas kūleņot
Bet es ceļos un rādu, ko māku
Veidojot savu ceļu stiprāku un gudrāku
Par dzīves līniju to saucu
Arvien tālāk no tās sākumpunkta braucu
Ir pārrāvumi tajā
Tas nozīmē – tu neesi kalnā, bet lejā

---

Es

Aizturu elpu, Es eju
Kas ir šī nemiera plūsma
Par daudz, daudz par daudz
Tieši tik mums ir ļauts
Pilns plaukts, ideju skauts
Kā jauns skauts Es ar aizdegtu liesmu
Sēžu pie ugunskura un dziedu šo dziesmu
Paņem manu roku un klausies, ko Es protu
Meklēju Es līdzību starp brīvību un dzīvību
Tas ir tas ar ko var sajukt
Ne prātā, bet ideju klāstā
Elpa palaista, Es eju
Acis nolaistas uz leju
Skatos uz ēnu
Salīdzinu to ar mazu bērnu
Tas ir tas nemiers, Tā ir tā plūsma
Nav par daudz, tā atbild man: audz
Paņem manu roku un skaties ko Es protu
Atradu Es līdzību, Atradu Es Tevi
Sirdī bija mana brīvība un Tu mana dzīvība
Tas ir tas ar ko var apjukt
Ne ideju klāstā, bet Tavā glāstā

---

Sākums un turpinājums

Sākumā ir vienkāršs vārds, tad seko mirklis savāds
Skatoties uz loga rūti, sajūsma un prieks Tev acīs
Sniegpārsliņa lēnām kūst, Tu jūti kā tās dzīve lūst
Dzidra pērle pār vaigiem slīd, tā ir sajūsma, kas tevī mīt
Ik rītu celies, pasmaidi un smejies, bet neaizmirsti pateikt paldies

---

Sirds

Vai dzirdi pukstam savu sirdi
Tā sitās un neliek tev mieru
Dzīvības avots asiņu skalots
Pulss jau mierīgāks

Gadi skrien un atpakaļ nenāk
Daudz laika man nav un nebūs
Lai pateiktu tev kā tevis man pietrūkst
Tā viņa sitās un pukst

---

Padodos

Pulkstenis pie sienas, skaitu sekundes, minūtes un stundas, mundrums manī pazūd
Es vēlos atkārtot un vēlreiz šo mirkli gūt, es vienkārši gribu uz vietas kaut mirkli būt
Prieks, kas krājies, laukā laužas, bēdas, kas turētas, acīs graužas
Pat spēcīgam esot ir mirklis, kad pienāk pagurums nastu nesot
Mans laiks ir pienācis, ne aiziet, bet čukstus pateikt: pietiek
Trīsas, kas mani klāj, tas mans dzīvesprieks, kas virmot nepārstāj
Katrā skatienā jauna bilde – neaizmirstams skats – pat sapņos, tas ir fakts
Mēs vienuviet starp zvaigznēm, viens ēnā, otrs sēro, kāds vienkārši vēro
Es atradu savu mirkli – tas aplī, ko pulkstenis rāda – klusums bez vārda

---

Ļauj man

Ļauj man es ļaušu tev
Lai manas lūpas tavas skar
Maigi pieskārieni tām
Sirdspuksti dauzās pa malām

Ļauj man es ļaušu tev
Lai manas rokas tavas tver
Sadevušies rokās
Pārstājam dzīvot mokās

Ļauj man es ļaušu tev
Lai manas acis tavās veras
Acīs skatoties
Vārdu spēlē jūtām ļaujoties

---

Laime

Prieks manās acīs laistās
Vai redzi, ieskaties tajās
Aiz sajūsmas Es staroju
Tas ir tas, pēc kā Es kāroju
Tauriņi vēderā un Es vēroju
Tas ir tas, kā dēļ Es dzīvoju
Tu zeme, Es mēness
Tu centrā, Es apkārt
Skaties debesīs, ceru, ka pamanīs
Tavam priekam zvaigžņu lietus līs
Laimes salūts saules rietā
Laimīgāks par citiem, mana vienīgā
Tavas smaržas mani reibina
Un ātrāk pie Tevis steidzina
Acis atverot, sapni pārtraucot
Domas izgaist ilūziju izjaucot

---

Sapnī

Es veros pa logu Skatos ilgi līdz beidzot es saprotu
Pats ļaunākais ir tas ka nevar apturēt laiku Iet sekundes
Neapturēt man tās sakrātās minūtes
Kā impulss kas no domas pārvēršas par darbu
Ko izdarot To nekad vairs neizmainīsi Ik vārds nav nejauši izteikts
Smalkā teikumā ievīts Un skaļi pateikts Līdz atpakaļ nākot es zinu ko izdarīju
Es vēlētos nesaprast Un nezināt Tas mani kā sapnis pusnaktī spētu mierināt
Ar vieglu domu par neziņu ar nu jau vējā palaistām stundām
Klusumā es dzirdu laikrāža pagriezto mirkli
Ar vieglu atskaņu kas manī paliek un derdz
Es negribot to izslēdzu
Un mierinājums ir īsts Kas sapnī pārvērsts

---

Man vienkārši patīk

Man vienkārši patīk
Man patīk
Man patīk griezties un ieiet
Man patīk pastumt un piekust
Man patīk viss ko tu dari
Man patīk pierast un just
Man patīk piesarkt un klusībā elst
Man patīk glaudīt un spaidīt
Man patīk saplūst un grūst
Man patīk
Man vienkārši patīk
Tev taču arī patīk kā ledus gabalam siltā ūdenī kust!?

---

Klusi

Biezs sniegs krīt tas būs rīt
Šeit jābūt kādam kas šķēršļus pārvar
Man nevajag daudz man patīk skatīties kā tu audz
Mans prieks ir sniega pārsla tavā sejā
Mans prieks ir tava patiesā atbilde, jā
Nedomā kas būs rīt ja vari to izdarīt tūlīt
Nāc tuvāk par spīti pretestībai par spīti galējībai
Tas ir tev man un mūsu mīlai savai zemei pilnai laimei
Stāvi uz šīs sniega kārtas klusē
Tas ir tas ko ar vārdiem neizteiksi
Tas ir tas ko vienā teikumā nepabeigsi
Bet steigai nav pamata
Man priekšā kārtējā baltā lapa
Sāc savu dzīvi dzīvot
Sāc savus pirmos soļus soļot
Sāc savus bērnus skolot
Tas ir tas ko mēs visi darām
Pa baram jābūt skarbam
Jāizdara pa labam darbam
Kuram gan citam
Esmu apsnidzis apdzisis pieklusis kluss

---

EU!

Še Tev! Gribi vēl?!
Dod man! Lai labi skan!
Nu bļāviens! Stop, spļāviens!
Redzi, seko apskāviens!
Eu, atkal seko viens!
Ņemu pie sevis, būs blieziens!
Parādās man apziņa, atmiņa un viņa!
Ar dziņu es tālāk kabinu un zinu!
Es gribu, rību un Rīgu!
Šie vārdi traki, eu, stop!
Ar Tavu siluetu!
Es laižos miegā, atstājot Tevi!
Gāžos gar zemi!
Un drebi!

---

Naktī

Laternu gaismas spīd
Manī nezvērs mīt
Ir nakts un Es kļūstu traks
Kurp lai dodos, ar ko lai tiekos

Sniegpārslas vizuļo, gaisā tās mutuļo
Skat! Garām steidz cilvēki, atkal viņi liekuļo
Es aiz kupenas paslēpies, celies
Rokas kailas, mazliet nosalis, tas ir skats no malas

Nevaldu pār sevi vairs
Kas ar Jums? Kas Jums kaiš?
Tāda sajūta, ka mani projām nelaiž
Beidz klejot pa dzīvi! Ieskaties sevī

---

Esi tur!

Apsēdies padomā
Vai dari to kas vajadzīgs
Nav nozīmes
Jo viss ir bezgalīgs

Acu skatienam veras
Reta bilde
Nez no kuras puses tā atplūdusi
Un mani silda

Vēlies lai tevi paņem aiz rokas
Un maigi ausī čukst
Nez vai tas ir iespējams
Ja visi vēlas lai tu mēģini
Pēc iespējas ātrāk pazust

Cerība jau nav tava pēdēja ērtība
Uz zemes šīs ir daudzas lietas
Kas liek tev smaidīt
Nevajag mani baidīt

Bailes mani sapnī pārņem
Kad domāju
Ka neredzēšu tevi
Manu maigo saules gaismu

Dzirdu to un mazliet redzu
Patīkamas sajūtas ir labas
Ja vien visi zinātu
Par ko ir runa

Nav jau lieta vienkārša
Sarežģīta tā un miglā tīta
Kaut es tajā redzētu
Es kā vējš pazustu

---

Pāris

Pāris teikumos lai nebļautu un nekliegtu
Pāris vārdos lai kopīgi tos teiktu
Pāris zilbēs lai pār lūpām tos stumtu
Pāris burtos lai dzīva skaņa rastos

Viņš un viņa sarunājās
Šīs dzidrās upes krastos
Tik blāvs atspulgs
No burta zilbes vārda un teikuma Es mostos

---

Piens

Kādu dienu būšu viens
Tad sapratīšu cik balts ir piens
Visapkārt sienas ar ķieģeļiem sārtiem
Uz nevienu pusi tās nav atveramas ar vārtiem

Tas ir viss, ko redzi
Tevi apņem liesma un Tu dedzi
Beigas visam, pakāpienus skaiti
Aiz pakāpiena ķeries
Un atkal riņķī velies

---

Runā!

Tu runā, Es klausos, bet neredzu jēgu
Ar Tevi kā ar strupceļu vai pat sērgu
Tu runā, Es klausos, Es netērēju spēku
Viens vārds, nav jēgas, kaut Es to spētu
Arī stop nepalīdzēs – tas sāksies ar vētru
Saprast ir neiespējami, bet Es pērku
Runā, Man gribas turpināt šo dēku
Kā divas pasaules Mēs dalām vienu ēku
Ar vienu elpas vilcienu Tevi apēdu
Es starp mums būvēju neredzamu sētu
Lai skaistāks skats, Es zaļumus vēl sētu
Tu turpini runāt, Es zinu, ir par vēlu
Laiks neko nemainīs, tikai bezjēdzīgi pasmaidīs

---

Skumjais miers

Sāpes, kas satuvina, tās uz labiem darbiem mudina
Apskaut tos, ko mīli, un nodzīvot ar tiem visu dzīvi
Skumdina, sāpes ir grūti panest, bet tās tomēr labu dara
Asarās vai tikai skumjās, bēdās vienmēr visi tuvāk stumjās
Cilvēks ir neloģiska būtne loģiskā pasaulē
Cilvēks katru dienu ar savu dzīvību negodīgi spēlē
Jo labāk viņš jūtas vai mīlēts ir
Jo sliktāk tas izturas pret pasauli, kurā tam lemts mirt
Lai cik spēcīgi mēs būtu, emocijas nevar apturēt
Ja asaras Tev neraisās, glāžainās acis ir neiespējami ignorēt
Paskaties kā raud, paskaties kā mokās
Katru dienu kāds mirst cita cilvēka rokās
Var mācīt vai vienkārši ķermeni kratīt
Cilvēks ir dzīvnieks, ko nevar pārmācīt
Daba to saprot, tā paņem savu
Ja negribi atdoties, tā paņems tevi ar varu
Sāpes, kas skumdina
Asaras, kas skumjo prātu mierina

---

Viņa

Man patīk kā Viņa smaida
Es zinu ka Viņa To gaida
Viņu rokas saskaras
Viens otram tuvāk pievelkas
Tie ievelk dziļas elpas
Pirms ar lūpām saskarties
Acis pieveras un lūpas saskaras
Mēle sakustas
Tās ir visas Viņu maņas
Glāsti gar Viņas samtaino ādu
Viņam trūkst vārdu
Viņas elpa gar austiņu
Iekustina tauriņu
Tas ar pārējiem
Pa vēderu dejo šo deju
Būvējot kaisles ceļu

---

Tu zini

Pie debesjuma zvaigznes skaitu
Neesmu redzējis neko tik skaistu
Es maldos skatienā, Es maldos sevī
Es redzu ko daudz labāku, kad ieskatos Tevī
Tas mirdzums mani apbur un lidot liek
Labi ka nav, kas mani aptur, jo man ar Tevi pietiek
Es jūtos savādi, kad domāju par Tevi
Tā ir mana patiesība nevis salti meli
Kad neesmu tuvumā, Es turpinu skatīties
Pēc spožākas zvaigznes raudzīties
Es ceru, kad skaties Tu, Tu redzi to pašu zvaigzni
Skatiens vieno, Esam tuvāk, caur zvaigzni jūtam laimi

---

Esot šeit

Laiks visu noliek savās vietās
Lai kā Es domāju, bet ne jau idioti mokās
Es gribēju būt viens no viņiem
Un domāt, ka ar nodzīvotu dienu man pietiek
Laiks man ir kā modinātājs
Tas skaļāk ar katru dienu zvana
Tas rāda atšķirību starp sliktu un labu
Es nolēmu būt citādāks, skatoties no citas puses savādāks
Atbira tie, kam bija jāatbirst, jau sākumā zināju, ka balstu paliks maz
Bet patiesība ir vēl skarbāka, to nav un vējš no kājām gāž
Es zinu, ka apkārt ir vēl līdzīgi
Bet viņi tā pat kā Es grib būt brīvi
Ja tomēr mūsu ceļi krustosies, tas būs neatgriezenisks miers
Ne visiem lemts izprast domu manu
Ne visiem lemts pat pateikt savu
Laiks visu mēģina nolikt savās vietās
Un viņam tas sanāk
Bet man nepaliek labāk
Es to visu gribu pateikt skaļāk, bet jēga zūd
Kā kāršu namiņš saprāts jūk

---

Tik daudz

Tik daudz vilšanos, tik daudz ik rītu celšanos
Dzīve tik dažiem ļauj nepakrist, krīt tie tik tad, kad mirst
Katra diena kā jauns cēliens manā izrādē
Katru dienu viens varonis un tas esmu es, kas galveno lomu spēlē
Katram savs skatītājs, katram savs skaitītājs
Tik daudz sirdspukstu, kaut es spētu kā viņa un nekad nepiekustu
Iet laiks, kaut neviens no atmiņas un sirds mums neizzustu
Bet dzīve ir kā komēdija, te viņa ir un te viņa bija
Tik domās, kas gaistošas, vēl kristāldzidras asaras lija
Iet laiks, nāk vilšanās, zūd viss un nav vairs celšanās
Klusums un miers, pat domas aizlido, laid, lai tās kā putni lido
Tik daudz ir ko teikt, dzīve liek punktu un liek beigt

---

Tev

Negribas neko tradicionālu
Perversu vai nojātu
Vai kā tautā teiktu
Uzrunu ar Jāni Pujātu

Gribas savādāk Tevi apsveikt
Neparastus vārdus pateikt
Priekšvakars ir klāt
Man kas sakāms: stāt

Priecīgus vārdus ar smaidu
No Tevis to pašu gaidu
Tiksimies vakarā
Zvaigžņotajā debess jumā

---

Skolotājs

Katram no mums savs guru
Ikdienu Es ceļos un daru
Es cīnos, cenšos un varu
To visu panāku ar savu sparu

Meklēju patiesību plašajā Visumā
Pie sava guru un viņu tuvumā
Patiesība dara mūs brīvākus
Bet brīvība – dzīvākus

Zināšanas ir mans guvums
Tas ir mans Visuma atradums
Dodos pie skolotāja skoloties
Tas mans guru un saku Es paldies

---

Brīvība, kas nestāv uz vietas

Uz katra soļa netaisnība
Ne prāts, ne spēks
Te ir cita taisnība
Ja saprot, tad paskaidrot ir sarežģīti
Bet nesaprotot viss notiek negaidīti
Saprast mēģinot pazūd īstenība
Te cita īstenība
Realitāte, kas pilna maldu
Domas, kas neapzināti nomāc tautu
Bet ne visi ir vienādi
Ne visiem vienādi vārdi
Vārds kā apzīmējums esamībai
Cilvēks, kas īstenībā neeksistē
Tēls, kas ceļo citā realitātē
Gars, dvēsele vai cits apzīmējums
Tas, ko ar mēli neizlocīt, bet noteikti tevi skars
Sperot nākamo soli, meklē citu taisnību
Tas, kas Tevi skar, tas Tevi uztur dzīvu
Vai jēga soļus skaitīt
Ir, ja vari ar to ko mainīt
Mainot sevi Tu atradīsi citu īstenību
Doma, kas nomāc, padarīs Tevi brīvu

---

SMS

Vai zināji, Tavs skatiens ir tas, kā dēļ es kūstu
It kā asinis straujāk plūstu, prieku gūstu
Es Tev šo ziņu sūtu
Domājot par Tevi, es mulstu
Asinis jau virmo, es lūstu
Nespēju sirdspukstus saskaitīt
Beidz gaidīt
Sāc smaidīt

---

Vienvirziena strupceļš

Laiks, kas atmiņas uzrok, tas to darīt prot
Miera laiks – vienam skumjas, otram brīdis skaists
Klusums, kas apkārt, mērķis nenoteikts
Simtiem mērķu, kas veido vienu ceļu
Slīd tās dienas, slīd tā dzīve
Katra stunda ir kā jauna cīņa
Cīnies ar sevi, kamēr acis vaļā
Ja ir iespēja, tad neklusē, bet uzgriez balsi skaļāk
Jo cilvēks jaunāks, jo cerības košākas
Laikam ejot cerības vienam ir, bet citam jau zudušas
Kā ir ar tevi? Tu vēl cīnies? Vai jau padošanās klāt
Tu vēl cīnies, vai ik uz soļa saki un sāksi stāt
Cerība nezūd, kamēr acis vaļā, tik to ne visi saprot
Ne visi grib cīņā iet, izvēle ir paša rokās, var jau arī skriet
Atmiņu loterija, šodien skumja loze
Bet Es neskrienu, Es lēnām eju
Atmiņas Es sakārtošu, nevajadzīgo izsvītrošu
Laiks, kas pāries, kā klusums izgaisīs
Jauni mērķi klāt un taisnvirziena ceļā pagriezienu sākt

---

Pasaule ir

Ir pasaule tik liela
Vientuļa bet mana tā
Lai cik perfekta tā būtu
Vai laukā vasara vai ziema
Tu zini tik un tā tu būsi mana mīļākā
Šeit tikšanās man svarīgākā
Arīdzan dārgākā
Lai cik perfekta tu būtu
Bet es to jūtu
Klauvēju pie durvīm tavējām
Laid savā pasaulē
Lai cik perfekta tā būtu
Tā nebūs mums par grūtu

---

Trīs dienas

Kas nu būtu, ja Tev nebūto šo jūtu
Otrdienas rīts ir mazliet miglā tīts
Tas nekas, saule Tevi sasildīs
Un to ceļu parādīs
Paskaties pa logu
Mazliet augstāk
Skat! Tur viens rāpjas pār žogu
Uztver to kā joku
Un iztēlojies šo kā spoku
Rīts nu sācies Steidzies! Mācies
Laiks, tas steidzas, neizliekas
Vismaz trešajā dienā, man tā liekas
Ja vien es spētu
Es Tev šo savu sajūtu teleportētu
Un Tu noteikti saprastu un redzētu
Redzētu un ar savām jūtām Tu justu
Tas nebūs mirklis, kad Tu piekustu
Tas būtu mirklis, kad Tu nebūtībā zustu
Un visa pasaule Tev pie kājām kustu
Bet nesteidzies, neizliecies
Šis mirklis īss un sāk nu beigties
Laiks dienas gaitās steigties
Domu virpulis
Seko līdzi kā līniju zīmē cirkulis
Pa apli mēs slīdam un šo zemi mīdām
Katrs savu ceļu izstaigājis
Nav tādas vietas, kur neviens vēl nebūtu gājis
Katram sava vērtība
Starp mums nav nekāda līdzība
Tik dažādi uzskati par vārdu – dzīvība
Vienīgā līdzība ir mūsu brīvība
Viss, ko Tu dari – pluss vai mīnuss
Tas ir Tavas dzīves rādiuss
Līnija uz beigām iet
Durvis nu jāver ciet
Atskaties, bet esi tur, kur pamodies

---

Skolotājs

Ik dienu Es redzu sejas
Tās tik daudz un visas smejas
Tik dažas domīgi skatās
Tās gudrākas par citām

Nespējam mēs viņus novērtēt
Nesaprast kā šo spēli spēlēt
Pēc padoma pie gudrajiem sniedzos
Par jokiem ar citiem es smejos

Tu smejies ar tiem
Kurus sauc par saviem draugiem
Ar gūtajiem padomiem
Tu iemācies spēlēt un novērtēt

Ir mirklis, kad kļūsti
Par vienu no viņiem
Par vienu no daudzajiem skolotājiem

---

Var jau būt!

Tu un vējš, tik spēcīgs, spītīgs un viltīgs
Nevar noķert ne tevi, ne viņu
Vai būsi tur, kur gaidīšu es tevi
Vai redzēsi mani, kad pretī es nākšu
Es būšu tev, tu būsi man
Mēs piederam viens otram
Mūs vieno tas, kas apkārt plīvo
Neesi vienīgā, bet īstā gan
Gaidīšu es tevi
Vai lai kas, notiks tas, kam jābūt
Sagaidīsim to, lai plīvo
To mūsu sirdis sajūt
Dziļiem skatieniem apkārt skaties
Beidz uztraukties, nāc tuvāk, nomierinies
Sadosimies rokās un lidosim
Lai citi, lai citi mokās

---

Ja mīli, tad līdz asarām

Ja mīli, tad tā, lai to redz asarā
Gan rītā, gan vakarā, gan ziemā, gan vasarā
Mana dzidrā pērle uz vaiga, esmu pasakā
Prieks nezūd, dzirdot Tevi šos vārdus pasakām

Pat tavi čuksti, sirds puksti
Tie mani silda un nav auksti
Kad esi tālu, es meklēju malu
Es jūtos kā apdzīvotu vientuļu salu

Mana asara un tas nav no svara
Es nesaprotu, ko domas ar mani dara
Es klusībā cerot, lūkojos zvaigznēs
Vai amors ar bultu mums abiem trāpīt paspēs

---

Skatienā

Viņi čivina, viņi zina, viņi klusi, viens uz otra pusi
Stāt, viņi nedomājot pieglaužas viens otram klāt
Viņi kā radio, staro un citus ar to baro
Tas liek smaidīt, tas dara laimīgu
Ja esi laimē, nelaid pasaulē, ej tuvāk un pasaudzē

Visi grib čivināt, visi grib uzzināt, klusi, kā gan citādāk
Sajust siltumu, kas pretī nāk
Redzēt skatu, kas reibināt nepārstāj
Tad sāc ar smaidu un staltu stāju

---

Iecava

Tik vienuviet Tu jūties piederīgs
Katrs rīts – jūtām pilns un cerīgs
Tās sajūtas, ko nes Tev dzimtā puse
Tā mīla, ko sniedz Tev otra puse
Tas viss vienuviet, saki es protu
Meklē vārdu, lai raksturotu
Katram savs vārds un katram tas dārgs

---

Rīt

Viens sirdspuksts paliek nesajusts
Pirmais skatiens liek kust
Ieelpa pēc skatiena liek just
Kā asinis pa dzīslām plūst
Mana dvēsele lēnām kūst
Mirklis apstājies, bet pulkstenis rit
Lēni pār vaigu slīd
Tās būs, domas ko atcerēšos rīt
Manī nemiers mīt
Rīt

---

Otrā pusē

Neparasti, skats pāri upei, divi krasti
Acis nemelo, tajās nebeidzami stāsti
Tu kā mākonis dzidras asaras bārsti
Tavi acu plakstiņi kā debesu vārti
Neslēp savu paradīzi, paņem mani tajā līdzi
Paradīzei vārti vaļā, Es klausos, stāsti skaļāk
Neparasti, skatiens acīs, Es smaidu, jo zinu, ko tās sacīs
Katram viens eņģeļa spārns, kas meklē pāri
Tev ir mana puse, nāc lidosim upei pāri

---

Saule

Skaties augšup, skaties turp
Tas no sirds, tas lai dvēsele mirdz
Mans skatiens tuvāk zemei, horizontāli
Es redzu ko skaistu, ideāli
Sirds ne pukst, bet ārdās
Priekšā bruņas vairākās kārtās
Tu esi īstā, Tu esi tā, kam es līpu klāt
Tu esi tā, par ko es nevaru nedomāt
Vai ļausi pielipt un ar Tevi parunāt
Man vajag tikai vienu, man vajag Tevi
Mans mirdzums ir Tavs smaids, ko Tu man devi
Es gribu, lai Tu jūti, pat mirklis bez tevis ir grūti
Viens solis, lai justu, Tava elpa pār manam lūpām plūstu
Pasaule grieztos un pamati zem kājām zustu
Es kā ledus no saules stariem kustu
Skatiens augšup, skaties turp

---

Miers

Pat tālumā ir dzirdama balss
Es gribu pateikt pasaulei – kušs
Nav miera, Es vārdus laižu debesīs
Tie kā putni, tos pie Tevis aiznesīs

Pat tālumā ir redzams smaids
Es gribu pateikt pasaulei – skaties
Nav miera, Es spārnoju savu sirdi
Tā lidojot dvēseli aiznesīs, vai Tu to redzi!?

Pat tālumā ir jūtams prieks
Es gribu pateikt pasaulei – jūti
Nav miera, uz vaiga prieka asara
Vai tā arī Tevi laimīgu dara!?

Es negribu būt tālumā
Mans miers ir Tavā tuvumā
Pasaule, klausies manī
Es gribu būt kopā pat sapnī

---

Pārsliņa

Tur no augšas krīt trauslas sniegpārsliņas
Ziemassvētku gaidās tās viena otrai virsū kraujās
Tās melno zemi apsegt steidz un sniega segu adīt beidz
Tur laukā ikviena sniegpārsliņa, tik jauka un maziņa
Tas viss no augšas, tas viss no debesīm

---

Bilde

Ar mirdzumu acīs, nav svarīgi ko viņa sacīs
Katra izteiktā zilbe – tā ir atmiņās paliekoša bilde
Samtaini čuksti, kam seko bangojoši puksti
Lai pukst, tā saka: Tevis trūkst
Esot tālu, no atmiņu bildēm mierinājumu gūst
Runā, lai bildes krājās, lai kur būtu, justos kā mājās
Pār lūpām zilbes slīd, tās zīmē bildi, kas atmiņās spīd
Katrs vārds, viena krāsa, viens fragments no Tava stāsta
Kad neesam blakus, tas mūs padara trakus
Skatiens atmiņu bildēs, gaidot mirkli, kad acis nākamos kadrus bildēs

---

Tuvāk

Tavi vārdi pār lūpām – stāsti
Tie skan, tie san, tie ir kā glāsti

Nepārstāj runāt pat tad, kad klusē, turpini skatīties
Pat bez vārdiem, mēs ar domām spējam mainīties

Skat kā viņa smejas, skat kā viņa smaida
Jā, tās ir emocijas, ko viņa man raida

Apturi laiku, lai vari apturēt sajūtu
Neturi to, kaut vienkārši blakus būtu

Tavs pieskāriens kā elektrons pa vadiem
Mani uzlādē un transformējas uz šiem vārdiem

Mana dvēsele teleportējas
Tā ir ceļa pie Tevis uz tasi tējas

Gaidi mani vai pretī nāc
Pār lūpām skanēs vārds

---

Sajūsma

Es jūtos tā kā nekad agrāk – daudz labāk
Es spētu pateikt vārdos un darīt darbos
Ļauj man Tev pateikt, ļauj man Tev parādīt
Nāc, liec roku uz sirds, jo tikai Tu to vari savaldīt
Es vēlos tā pat, Es vēlos Tevi sasildīt
Tavs skatiens valdzina, manas acis mirdz un tas ir no sirds
Mana dvēsele dzied, nāc dziedāsim divatā
Dvēsele kā zieds – plaukst tikai kopā
Laiks ar Tevi rit savādāk, daudz skaistāk
Es vēlos ar Tevi apturēt brīdi, jo tas – Es jūtos tik dzīvi
Kvēli vēlu vakarā, nāc no tumsas mani pasargā
Tavs apskāviens, Tavs lūpu pieskāriens, tik kopā esam kā viens
Pukst, sirds pukst, tā saka – man Tevis trūkst
Nāc klāt un pasaulei liec stāties

---

Mīlot

Jau ar pirmo skatienu Es gaidīju nākamo dienu
Jau ar pirmo sekundi Es gribēju pabūt vēl vienu
Tu iededz manī liesmu un liec spēlēt šo dziesmu
Meldiņš, kas vienaldzīgu neatstāj
Man patīk viss, pat tas, kā Tu ar roku māj
Pa trepēm uz augšu, Es esmu augšā un Tevi turp saukšu
Es gaidīšu līdz nāksi, pakāpienu daudz
Pakāpiens pēc pakāpiena, Tu saki: Es redzu kā tu sauc
Nepacietīgs skatiens, bet tas tikai tāpēc, ka viens
Lai pakāpieni ātrāk beidzas, manas rokas Tavām pretī steidzas
Kāp, kāp uz pēdējā pakāpiena, Esi tā īstā, Esi tā viena

---

Mīlu!

Sāc ar vārdiem, tie pateiks daudz
Man tik ļoti patīk, kad mani tuvāk sauc
Es neklusēšu, saldu buču, gavilēšu
Apskaušu un tā ik rītu
Ar vārdiem šiem – ES TEVI MĪLU!

---

Uz malas

Pretī tumsa sliecas, bet loga rūts Tevi sargās
Nebaidies tumsas, dodies ārpus tās, jo ir kas dārgāks
Tur tumsā Tevi gaida, tur tumsā iedegta gaisma
Aizver acis un ej ar sirdi, klausies kā pukst, vai dzirdi
Sirds ceļu parādīs, sirds kā magnēts – otru pusi pat tumsā atradīs
Siltums, kas silda – tā ir tā gaisma, pēc kā sirds tik ļoti kāro
Kad esi klāt, ver acis vaļā, bez vārdiem vienkārši vēro
Tumsa gaismā pārvēršas un šaubas kā neredzama tinte dzēšas

---

Zīmulis

Ar zīmuli Es līniju velku, ik mirkli ar dziļu elpu
Teksts uz baltas lapas plūst, zīmulis kā svece kūst
Burtu juceklis, kas veido vārdus un esot to māceklis
Teikums mani aizrauj un prāts to uz papīra krauj
Zīmulis kā portāls, tas ir burtu termināls
Burtu salidojums vienuviet, tie viedo teikumu, jo zina, kur iet

---

Kopā

Lai ripo tā prieka asara
Viena asara, bet tik daudz dara

Asara par labiem darbiem, pāri visam
Tas ir mirklis, kad aizraujas elpa

Mirklis, kas kavēties steidz
Mirklis, kas bez vārdiem paldies teic

Asaru krelles rotā sārto vaigu
Tās pasaka vairāk kā vārdi

Krīt asara, tā mieru rada
Viena asara, bet tik daudz dara

---

Prieka diena

Pa sniega kupenām Tu velies vai vienkārši skaties debesīs
Zīmē sniega eņģeļus un gaidi, ko tie Tev atnesīs
Eņģelis uz mākoņmalas sniegpārsliņas bārsta
Tas skatās uz cilvēkiem, kā tie viens otram par to stāsta
Velsim sniega bumbas, celsim sniegavīrus
Ziemassvētku vakarā izbaudīsim ziemas priekus

---

Tev

Es skatos Tavās acīs, Tu arī, Es Tev pieskaros, Es zinu Tu vari
Tu esi gaisma, Tu esi tik skaista, bez tevis kā bez gaisa
Man pietiek jau ar Tavu klātbūtni, esot prom ir grūti, kaut tikai vienu minūti
Katra doma ir par Tevi, domās ir siltums ko Tu man devi
Nāc, nāc, lai varu Tevi pieglaust klāt, ar Tevi pat laiks sāk stāt
Nāc, nāc, Es gribu ar Tevi parunāt, Es gribu ar Tevi ko sarunāt
Es gribu, lai saki tā kā Es – no sirds, lai tās nav tikai spēles, kā divi vienā
Es teikšu, Es esmu daļa no Tevis, bet gribu būt viss
Pirmo reizi ko tādu jūtu, pirmo reizi, bet negribu Es citu sajūtu
Tu mani reibini, Tu esi tik skaista, Tu mani saviļņo
Es turpinu skatīties, Tu arī, Tavs pieskāriens, Tu dari

---

Cel vēl

Dod man roku, jo pacelt Tevi gribu
Pacelt un lidot augstu gaisā
Lidot ar Tevi kopā
Tu liec man lidot, pat putni tā neprot
Es jūtos kā viens no viņiem
Starp daudzajiem mākoņiem
Tu esi mans saules stars, kas vēsā dienā siltumu sūta
Ar Tevi nesmaidīt ir grēks
Tu esi šo smaidu enerģija un spēks
Dod man skūpstu
Caur to kā baterija
Es Tevi jūtu
Šī sajūta kņudina
Dzirksteli acīs padara spožāku par sauli
Mīl visi – veci un jauni
Mīlu es Tevi, jo Tu mani cel
Lai šī sajūta nekad nebeidzās, Es gribu vēl

---

Klusāk!

Katra doma kā asara
To ir tik daudz
Tās ir bez svara
Katra doma par Tevi
To ir tik daudz
Tās nemierīgu dara
Precīzi un tieši mērķī
Liec pie sirds
Tā, lai vislabāk dzird
Katrs puksts, lai uzrunā
Kuššš

---

Vārds

Mani sauc tā, kā vēlos
Doma ikdienu kā no rīta Es cēlos
Sauc mani, lai dzird
Vēlmes izpaužas, tās kā skabargas graužas
Nedarot neko, Es skatos kā dzija stellēs aužas
Pavediens kā diena mana – skaista vai tikai laba
Prasi sev, jo atbilde ir priekšā
Nepietiek ar mazāko – cel ārā to, kas iekšā
Divi vārdi, vai skatiens tev arī saka – vaigi sārti!?
Tas viss ir man apkārt – tik daudz neparasti prāti
Prāts, kas tuvāk, tas manī ražo enerģiju
Gaiss kā tilts, sūta bildes un čukst, Es te biju
Elpa, manās plaušās ieplūsts strāva
Skābekļa molekula mirstot nedzirdami bļāva
Es jūtos labi, skaists skatiens
Skatāmies kopā, Tev būs tā pat
Tevi sauks kā vēlies
Nav svarīgi cikos Tu cēlies
Celies ar vēlmi, celies ar mani

---

Pilnība

Laime pilnīga, tā ir lipīga
Pienāc klāt, ja vēlies aplipt
Kā dadzis vasaras svelmē
Vai nikna zivs jūras dzelmē
Tas viss pielipis kā ar līmi līmēts
Tas viss paliks kā ar otu zīmēts
Zīmē apli, zīmē plati
Pilnībai nav robežu
Tā pielipa man, tā pat bez skaņas labi skan
Ja aplipis, tad slims
Es vēlos tāds palikt uz visiem simts

---

Pietura

No domas vien man elpas trūkst
No skatiena vairs prieku negūst
Smaida vietā – skatiens domīgs
Acīs ūdenskritums, kas gatavs piepildīt visas jūras
Kad elpa trūkst, liekas, ka visas jūras ar mani reizē žūst
Skatiens miglā tinas, visas domas vienā pinas
Kā ar asmeni man sirdī duras, pat nezinu kur lai pieturas
Skatiens domīgs, elpa trūkst, nez vai esmu vēl es dzīvs

---

Ar spārniem

Es gribu lidot, aizlidot pie Tevis un teikt: Es protu
Ne tikai teikt, bet arī parādīt, kaut tagad, negaidot rītu
Bez Tevis sirds līdz galam neizpukst, tā nemitīgi čukst
Neturi sirdi sevī, pielipini tai spārnus, lai var steigt pretī
Domas kā viesulis, ne daudz, tās runā kā pūlis
Viena vienīgā, tā saka, Es gribu padarīt Tevi laimīgāku
Tu Esi mans draugs, Es gribu kopā novecot un skatīties kā mūsu bērni augs
Es būšu Tev līdzās vienmēr, lai kādā krāsā diena sākās
Mēs abi protam, mēs to teicām un teiksim viens otram

---

Tieši

Pat mirklis man liekas kā mūžība
Un tā jau no paša rīta
Kaut nomodā ir labi būt
Es gribu acīm ciet vēl nedaudz būt
Ar acīm ciet Es domas lidot mācu
Kā tām uzvesties un uz ceļa zīmēm skatīties
Dari tā pat, man vajag Tavas domas
Man vajag Tevi pašu
Lai mirklis skaists un bezgalīgs
Jo tagad tas ir tiešs un dzēlīgs

---

Slims

Es esmu slims, lai to saprastu nav jāskaita līdz simts
Tu esi manas zāles, Tu esi tā, kas veldzēs manas slāpes
Visstiprākās zāles nestāv Tev blakus, galvenais, lai Tu esi man blakus
Ja Tevis nav, Es turpinu slimot, Te pie galda, Tevi gaidot
Slimība, ko nevar izārstēt, tik Tavs skatiens ko tādu var pārspēt
Es iešu, kaut nevarēšu, lai saņemtu šo skatienu, kaut vai tikai vienu
Es gribu tapt izārstēts, lai to izdarītu man trūkst spēka
Ja nāksi man pretī, Es atdošu Tev savu sirdi, kas bungo manī
Es esmu slims, lūdzu, izārstē mani, Es gribu, lai man paliek labi

---

Pārbaudījums

Pārbaudījums pie katra soļa
Es mainījos, lai pieceltos
Liku domas nobružātā somā
Metu prom, lai sāktu dienu labā omā
Pirmie soļi smagākie
Atmiņās vien brīži labākie
Pārbaudījumi kā sitieni
Tie sāp, kam seko smagi kritieni
Es nepadevos, cēlos atkal
Mērķtiecīgi eju, jo gribu sasniegt malu
Brīžiem man liekas, ka eju pret vēju
Gribas padoties un teikt: es nespēju
Bet tā nenotiks, nebūs brīdis, kad teikšu: pietiks
Ir klāt pārbaudījums smagākais
Viss mans ceļš kā viens solis
Es gribu izturēt, ja vien man roku paturētu
Es neparsu daudz, Es atnākšu pats
Ja vien Es zinātu kurp iet

---

No sirds

Tikai viena patiesība, tikai viens skats uz dzīvi
Viss ko, Tu dari ar prātu un no sirds, parāda kā mīli
Ja izvēlētais ceļš ir līkumots, neieslīgsti sīkumos
Aizķeries pie svarīgākā, tas Tev atmiņas un prieku dos
Laime lutina, ja ceļš pa kuru ej taisns un drošs
Pat ja gadās līkumot, tik un tā tas pietiekami košs
Patiesība ir Tava atbilde, tik punkts būs Tava piebilde

Ieskaties manā patiesībā, ieskaties manā mīlestībā
Es mīlu no sirds, kā saule, kas tikai vienreiz mirdz
Es atradu savu dzirksteli, Es atradu savu laimi
Bez Tevis es izdzisīšu un tumšajā galaktikā pazudīšu
Man pietiek pat ar Tevis teiktu zilbi
Esmu mierīgs, skatoties uz mūsu kopbildi
Mīlu Tevi izteikdams patiesībai piebildi

---

Rētas

Negribēti atceroties pagātni
Cik mēs bijām mazi un rātni
Cik jautri likās visi dzirdētie stāsti
Visas blēņas ātri aizmirsās, kad nākamās jau bija klāt
Pat nebaidījāmies uz viena grābekļa divreiz kāpt
Lielie dzīves plāni – kastaņus un lapas vākt
Laiks kā zāģis, dilstot smeldzīgāk zāģēt sāk
Padošanās brīži daudziem tuvi
Tik mūsu tuvākie mūs remontē un savlaicīgi pamodina
Pamodina, verot acis, un jauna diena kā beidzies sapnis
Vai nāks atpakaļ tas bērna miers
Cik ilgi tas jāgaida un liks vēl cilvēkiem ciest
Tas miers, ko gaidām nenāks drīz
Vēl jākrāj rētas, vēl jāpārdzīvo simtiem vētras
Negribēti rētas stāsta
Tās par pagātni sev un citiem vēsta

---

Cilvēks

Zvērs ir katrā un arī manā prātā
Mēs esam dzīvnieki, citi vārdi lieki
Ārējā čaula izdaiļo mežoni
Es gribu ārā kāpt, bet vēl neprotu
Bez čaulas citi nesaprot
Tie, uzmetot skatienu, mestu loku
Es palikšu iekšpusē un vērošu caur logu
Te mani saprot visi, kā lai sevi nesaprot
Radies no domām, par domām arī tapt

---

Atbilde

Atbildes pēc paceltas rokas
Klusums, vai tās ir nedaudz skopas

Jautājumi, kas nerod atbildi
Kā migla, gaida savu pazušanas brīdi

Atbildes ir paši jautājumi
Tie ir sapņi vai iztēles ceļojumi

Tas viss tumsā vai ar acīm ciet
Atbilde rokā un Tu zini kurp iet

---

8. marts

Pacel puķi, cel to augstu, laid kā pūķi
Lai skatās visas, bet iegūst tikai viena
Lai neapdalītu nevienu, simtiem vārdu plūst
Vārdi citām, bet puķe viņas sirdi plūc
Ķer pie rokas, lidosim ar pūķi
Nesīs vējš un zudīs steiga
Lai dzimst leģenda vai teika
Tā ir mīlestība, kas gaisā kvēl

---

Palīdzība

Tas ir kā prasīt pēc palīdzības
Vai sajūtām ir atrodamas līdzības
Sirds dauzās un prasa pēc brīvības
Tā grib prom un atstāt bez dzīvības
Tas nomāc, ja nespēj dot, ko gribas
Tik domas, kas prātā, sliktas vai labas
Kā rokas gar sāniem, kas reizēm kopā skaras
Dzirksteles pa gaisu kā pērles piebirdina maisu
Sekunde ir izturama, bet ja kopā skaita
Tad kā reibumā – mainās pat gaita
Sajūtu vadīts ir sācies kārtējais rīts

---

Divas sirdis

Tagad zinu, kad biju brīva
Es pat uz pusi nebiju tik dzīva

Es visu laiku pavadīju tumsā
Līdz satiku to, kas mani pacēla gaisā

Te, tuvāk zemei, man pietrūka gaisa
Starp mani bija izveidojusies neredzama plaisa

Tur augstu gaisā Es ievilku elpu
Un aizpildīju šo neredzamo telpu

Tagad kā viens vesels un nešķirams pāris
Lai dzīvotu, ir jābūt kopā, katrā solī un domā

---

Skaiti!

Vai vari domas saskaitīt, vai vari tagad pasmaidīt
Ja vari dari, bet, kad dari, dari to skaisti
Kad pie debess malas saule skarsies, gaisma apkārt krāsies
Ķer ar rokām, ņem citas, ja nepietiek ar savām
Kā gaisma apēd tumsu, Es jautāju: vai skumstu?
Gaisma pāri domām, smaids pār lūpām uzplaukst lēnām
Kā blāva tumsa, ir palikusi tikai knapi saskatāma ēna
Ēnai zūdot un nedaudz, prātā jūkot
Saules stari vijas man cauri, neredzami un šauri
Saplūdis ar gaismu, pat nenojaušot skaitu
Kā pavasara puķe uzplaucis ir smaids
Pieturi mani, jo šis mirklis ir neticami skaists
Uzkāries ir skaits, jo tagad apturēts ir laiks

---

Īstas sēras tikai īstai mīlestībai

Īss mirklis, kas sāp, mirklis, kas atcerēties liek
Sērot var mūžīgi, bet aizbildinoties ar ikdienas rūpēm, sēras izgaist
Vai patiesas tās sēras, kas rīt jau nebūs manī
Vai sērot var uz vienu dienu? Mīlēt ir kā sērot
Ir blakus vai nav, bet gribas redzēt atgriežoties, pa logu vērot
Viens mirklis un Tevis nav, ko tagad lai saucu par savu
Tevi saukšu par savu, Tevi kaut prom Tu esi
Tu manā prātā, Tu manās domās, Tu manā vārdā
Tas nebūs īss mirklis, man nebūs citu rūpju, Es sevi pie tevis sūtu

---

Cilvēks

Varens dabas priekšā, pat nenojauzdams, kas pašam iekšā
Katra diena kā robeža, pārejai starp svītrām
Vienam melna, otram balta vai no citām krāsām
Ja dilemma, tad divkrāsaina – abas krāsas, ko krasi maina
Izvēle ir mokoša, ja abas negribās, bet kas cits to zinās
Kā laimes spēle ir nākamā svītra, sākumā tā balta vai tīra
Meklējot īstās krāsas, cerot nenoreibt no smaržas
Ja reibst, tad beigas klāt un svītras virsū gāžas
Varenums ir pazudis, pat nenojauzdams, kas ir noticis

---

Neredzami

Patiesība kož, kad gribi apmānīt sevi
Bet, ja citu variantu nav, lai sāp
Paliks vien rētas, kas vienmēr būs klāt
Tās neredz citi, tās veido tavu dzīvi
Vien dalīties tajās tu spēsi
Tas notiks tad, kad sirdi vaļā vērsi
Dvēsele ar ielāpiem, tik daudz stāstiem
Pie sāpēm nepierod, kā mierinājums vārds – piedod
Vārds kā zāles, sāpes izgaist tālēs

---

Cita dzīve

Iet var visi, galvenais ir nepakrist
Bet, ja krīt, tad roku priekšā likt, lai seju nesasistu
Ceļš vienmēr liekas skaits, ja acis turam ciet
Bet kā lai nepaskatās, jo gribas zināt
Acis man melo un uz ceļa šķēršļus liek
Jo augstāk skatos, jo grūtāk tiem pāri tikt
Kur skatās citi, kas jau pāri tiem kalniem
Ar piezemētu skatienu tie cauri tiem
Man gribas iet savu ceļu, bet vienam grūti
Iešu pāri, jo tikai puse ceļa darīs pāri
Kad būšu augšā, tad domāšu par citu dzīvi

---

Centrs

Visam, ko Tu dari un domā, ir savs mērķis
Viss tavs darbs ap centru un domas tajā
Visam eksistē savs noslēgtais aplis
Centrs nemainīgs, tik pulsējot tā diametrs mainīgs
Ja pulss knapi sajūtams, cik gan Tu vari būt laimīgs
Ja centrs izplūdis, tad laikam Tu esi zudis
Doma nav darbs, bet tajās Tu vari būt skarbs
Kā fantastika domas cēlās un krita
Sākums piedzima domās, darbs pārējo sadalīja lomās
No augšas skatoties, darbs līdzinās zvaigznei
Jo tālāk, jo līdzīgāks apliektai taisnei
Gaisma izdziest, kad taisne tiek centram piespiesta
Pulss apstājas un darbs apspieda domas
Bez domām centrs devās prom, sakravādams somas
Mērķis nepiepildīts, lai gan tas visu dzīvi gaidīts
Centra vietā tik doma – Es tomēr centos ko mainīt
Kā atbalss, tā pat tālumā turpināja smaidīt
Centrs prom, nevajag vairs gaidīt

---

Apstājos pie kļūdām, lai padomātu

Neticami laiks te lido
Viens solis mazam esot
Nākamais jau gadiem tālu
Tagad stāvu un skatos atpakaļ es tālu
Tik daudz notikumu, tik daudz viņu
Tik daudz pagriezienu, tik daudz lieku
Ja dzīve būtu viena taisne
Tā spīdētu kā zvaigzne
Bet gribas pagriezties un citur iet
Tas liek kļūdīties, jo aiz stūra viss labāks šķiet
Tā dzīve sanāk līkumota
Bet žēl, ka pēc pirmās nenāks otra
Ja citu dzīve Tev kā pamācība
Tad savējā tev kļūdas nepiedos

---

Pārmaiņās

Nodarījums, kas nedzēšas pat ar spītu
Tas nav jāpaskaidro, to neizdzēsīsi kā krītu
Nepalīdzēs pat domas par to, kā ceļos krītu
Naids, kas aug kā zāle, domas kā ūdens ik rītu
Kaismīgākā vēlme – visu pārdzīvoto atdarīt
Prātā tikai viena doma kā man to izdarīt
Ja spēju to šodien, tad kāpēc man gaidīt rītu
Tas redzams manī, tas redzams manās acīs
Es esmu vienaldzīgs, ko citi par to sacīs
Laiks, kas vajadzīgs, tas maniem darbiem īss
Naids, kas izaudzis, tas mani uz priekšu dzīs
Atdarījums nenomierināja, tas manī ko modināja
Nodarījums ieviesa pārmaiņas, tas bija kā jauns sākums

---

Mēdz sacīt, ka viss vienkāršais ir skaists

Skaistums tajā, ko nesaprotam
Viss, ko protam un citiem dodam
Tā ir atkārtošanās, ko no pagātnes zogam
Tikai pirmā reize ir kā patīkama robeža
Kā iznākot pēc ilgas maldīšanās, no meža
Viss vienkāršais ir pārejošs kā negaiss
Skaistums nepazūd, tas slēpjas vai vienkārši mūk
Kur meklēt vai kur skriet, pa cik ceļiem vēl mums iet
Viss sarežģītais ir skaists

---

Sapņi

Nekas neliek justies labāk par piepildītu sapni
Sapņot var katrs, pēc piepildīta sapņa vienmēr var atkārtot
Sajūtas, ko ar vārdiem neizkrāsosi, tik spožums, kas acīs
Ja Tu sapņo, tavas acis to pastāstīs citiem
Skaisti, kaut mazs, skaisti, kaut neglīts
Nebaidies sapņot, nebaidies sevi kā labāku pasniegt
Jo sapnis ir kā mērķis, kuram nav noteikts ceļš
Neticot liktenim sapņi piepildās to nemanot
Es sāku sapņot, kaut piepildījums tāls

---

Mīlēt tā!

Kad sirds pat dienā spoži mirdz un to visi dzird
Sirds stājas zinot, ka šodien nebūsi mājās
Pat neesot blakus, sirds jautā, kā viņai klājas
Kad mīl tik spēcīgi, nevar iedomāties labāku dzīvi
Tu esi daļa no manis, Es nevaru iztikt bez Tevis
Es burtiski lidot spētu, ja mani gravitācija neturētu
Tavs skatiens, vārdi pār lūpām, tas ir kā mēs jūtam
Pulkstenis neskaita laiku, tas rāda kā mēs kopā saplūstam
Sajūtas, kas agrāk likās – kur nu vēl labāk
Tagad Es nevaru iedomāties pasauli krāsaināku
Ja neesmu blakus, Es neesmu prom, Es uz Tavu pusi nāku
Tā Es sāku katru dienu, domās esmu tikai ar Tevi vienu
Mīlu Tevi, lai visi dzird, vairāk kā sevi

---

Ilūzija

Iedomu tēls, kas manī mīt
Tas turpina mani uz priekšu dzīt
Varbūt veiksme uzsmaidīs
Un satikšu es viņu drīz
Tikmēr vērošu kā zvaigznes krīt
Un ik nakti sapņus kopā pīt
Lai gaidot sevi izklaidētu
Es ar citu šo spēli uzspēlētu
Vismaz ātrāk paies laiks
Neierūsēšu un palikšu es svaigs
Ja veiksme mani pametīs
Iedomu tēls kā sapnis noteikti pazudīs

---

Visapkārt spēlē!

Tiešums var traucēt, ja gribas negodīgi spēlēt
Kā lai izvairās no atbildes, ja ir tikai piebildes
Piebilde kā migla, tā ir tik nenoturīga
Ja pieradums liek darīt un zemapziņa sacīt
Atbilde tiks sniegta un spēles garša sev liegta
Tiešumam ir cēlonis, tas pāries kā lietus mākonis
Bet ja nepāriet, tad pašam vajag pāri pāriet
Kaut priekšā migla, pat tajā saule riet
Tieši pretī, vienkārši, aizverot acis, ieskaties sevī

---

Vienā jaukā tūkstošgades dienā

Man pietrūkst viss, kad nav nekā
Varbūt neko nevajag, varbūt vajag visu
Bet kā lai atbildi atrod nemeklējot
Varbūt man pačukstēs, vai kāds to vispār spēs
Viss ir pārāk vienkāršs, bet man patīk sarežģīti
Varbūt atbilde es esmu pats
Kāpēc stāvēt, ja var skriet
Varbūt te uz vietas, varbūt te nav mana vieta
Kā lapu kokam skuju mežā – visi esam tur
Varbūt es kļūdos, bet laiks to nepiedos

---

Jūtīgs cilvēks

Ja man būtu, bet man ir
Tas ir iekšā un klusi smejas
To redz citi, tas rakstīts man uz sejas
Katram ir kas īpašs, katram tas ir savs
Apkārt tik daudz atšķirību, bet es vienu gribu
Ilgi jāmeklē, ja nezin, bet es zinu
Piemērs acu priekšā, ar abām rokām velc to iekšā
Ienāk manī, kad saproti, ja kļūst sāpīgi
Pirmatnējās sajūtas, tās ik mirkli tiek gūtas
Sāpes, kas pāriet, tās ir tikai jūtas
Patiesībā, ja sāp nenormāli, tas ir labi
Ja sāp divatā, tad mīlat abi

---

Pretī

Kad saki – mēs esam viens otram
Visas kustības tik simetriskas mēs protam
Saplūst ideāli, viss notiek tik lineāri
Tikai kopā mēs esam visam pāri
Divatā ir augstāk, mēs esam mākoņiem pāri
Augstāk – saule vairāk laistās
Augstāk – viss izskatās skaistāk
Kļūt par vienu veselu – mirklis, kas nav par vēlu
Pazīstamas sajūtas, ko sauc par meitu vai dēlu
Mainoties ar domām, arī tā ir jāmāk
Visam piekrītot, tik līgani ar galvu māj
Paliksim viens otram pat, ja sirds jau stāj
Esot viens otram, tā ir laime, ko viens otram dodam

---

Ierobežojums

Mans ķermenis ir kā pulkstenis
Nekustīgs, bet tomēr ļoti izturīgs
Es vēlos piecelties, bet nesanāk
Man izdotos, ja vien pretī panāk
Esmu kā klints, mani grūti pārsteigt
Bet man vienmēr ir ko teikt
Ar vārdiem es ceļos, kaut nesanāk
Prieks, kas manī, kad citi mani dzird
Lai nāk un klausās, jo vārdi paši ārā laužas
Dvēsele, kas manī, tā ir kā zieds
To ieraugot, sejā parādās izteikts prieks
Pat nekustīgs ķermenis smaidu sniegs
Pulkstenis ietikšķējās, viena asara uz sejas
Mans ķermenis tagad priecīgs smejas

---

Cita diena

Neparasta diena viņu dzīvē
Acu priekšā bildi pēc bildes zīmē
Skaņās, kas apkārt, tā skanēt jāmāk
Kopskats var nebūt ideāls
Bet tas vienmēr ir oriģināls
Acis kā pāreja starp krāsām
Neparasti šo dienu sākām
Skatiens meklē, kas skaņu spēlē
Ja saka, tad labus vārdus vēlēt
Dienas izskaņa ir pietuvojusies
Bet tā vēl ilgi nākamai pakaļ skries
Gaidot nākamo dienu, atmiņas kopā sienam
Lai nepazūd, jo tas viss mūsu priekam

---

Burbulis

Domājot var izdomāt kā būtu labāk
Bet ne vienmēr ar domām visu var panākt
Es vienkārši gribu zināt mazliet vairāk
Neapzināti vai tieši pretēji
Domu atlikt ir viegli, bet, ja to gaida
Kā lai savas domas tagad savalda
Saki man, kas pār manu prātu valda
Šie jautājumi mani vienkārši baida
Ir jātur pie sevis vai jāmet prom
Ko man domāt, kā lai domām pasaka – stāt
Viena aizmesta, bet nākamā jau klāt
Būs mirklis, kad gribēsies tās kopā vākt
Kā sapnī, apturēta doma manī

---

Līdzsvars

Arī slikto un labo vajag izlīdzināt
Visu slikto labajam pielīdzināt
Sanāk vairāk labā, bet tā taču ir labāk
Tikai žēl, ka visiem tā nesanāk
Mans prieks Tev jau pretī nāk
Tas rādīs kā pasauli redzēt krāsaināk
Ja mācies ātri, Es teikšu – redz, Tev jau sanāk
Tas pat redzams acīs, prieks vienkārši pats līp klāt
Ja smaidi, tad Tevī labais slikto uzveikt sāk
Tu esi viens no tiem, kas to māk
Līdzsvaru kauss ir labajā pusē
Lai tas tur paliek un klusē

---

Neparasti

Pat nesaprotot, kas notiek
Smaids uz sejas, ar to pietiek
Man gribas pieskarties
Tad jau redzēs, kas notiksies
Es aizskāru debesis
Tagad mainīsies viss
Jūtu pārmaiņas, kas nāk
Es pārstāju iet, es sāku slāt
Lēnām ir daudz neprastāk
Steiga, kas apkārt, vairs nejauc prātu
Piedzīvojums, ko piedzīvo katrs no mums
Ceļojums laikā, domas gan tad, gan tagad klusi klaigā
Tas redzams smaidā – cilvēki mainās
Pat gaiss, kas apkārt kļūst svaigāks
Viss neparasti mainās

---

Mānot sevi!

Ticība tam, ko nevar izskaidrot
Pamēģini to ar saviem vārdiem paskaidrot
Sejā smīns, kad dzirdu kādu sakām: Es protu
Tas pats, kas uzzīmēt gleznu, neturot rokā otu
Ticība, kas saka: Ja man būtu, Es Tev dotu
Bet, kad ir, tas padara par skopu
Visas lietas vārdos neizteikt, vienu un vēl otru
Lai sevi noslēptu, vēl atliek riņķī apvilkt žogu
Mans ķermenis kā templis – tas sargā manu godu
Dvēsele, kas iekšā klejo, tā vienmēr ticībā dejo
Templis ar vienu skatu, tikai caur vienu logu
Paskaidrojums nepalīdz, līdz ticība pazūd drīz
Templis jūk un dvēsele projām mūk
Deja beidzās, lai tagad meklējumos veicās
Ticība pašam sev, ticība sev vēl

---

Muļķa dzīvi dzīvojot viegli peldēt!

Kad gatavs nokrist, tad vajag celties
Tikai no kļūdām var saprast, kur spēku smelties
Tā gribētu iztikt ar citu kļūdām, bet tas nav priekš manām jūtām
Lai redzētu īsto monētas pusi, vajag uz savas miesas to just
Nav veiksmes, ir tikai aizrautīgs darbs, kas nepatīk… dažreiz
Dažreiz negribas celties, bet kļūdas citi nelabos
Nav citu spēku kā tikai savējie, kas mierinājumu ar laiku dos
Visa dzīve ir mācību process, par neko paldies neviens neteiks
Ne visi darbi ir aplausu vērti – tos aizmirst gribas, tie zemē tiek sēti
No zemes mēs nācām, par zemi mēs tapsim
Ar kļūdām, no kurām mācījāmies, jaunus sapņus citiem sāksim
Jo negribēju nokrist, bet dzīve visus noliek
Tā piecēla un ierādīja vietu, kur nokrist

---

Spēle

Savāds skatījums uz dzīvi
Visu uztverdams vienkārši un brīvi
Citi, kas apkārt, pat uz pusi nav tik dzīvi
Kā roboti viens otram līdzinās tik ļoti
Manī nav vienādība, manī ir stipra griba
Prātā jau pārcilāju kalnus, veicot atklājumus jaunus
Mans domu lidojums ir sevis paša skolojums
Savādi, tas strādā! Man saka nāc un rādi
Viss, kas paliek, ir tas ko Tu radi
Es daru tagad un darīšu vēl
Savāda dzīve, ko dēvē par spēli

---

Skaistākās lietas pagātnē, kas nākotnē piedzīvotas

Zaudēt grūti to, kas nekad nav iegūts
Jo iegūtais vairs nepriecē
Bet neiegūtais vienmēr skaists
Atmiņas ir nemainīgas
Prom neviens netiek laists
Dažas domas pie apvāršņa
Kā saule rietot dziest
Bet tas mani neuztrauc
Jo jauna diena tagad sauc

---

Mazliet jāpagaida

Aiz loga pelēks skats, tur lietus līst
Šaipus logam – kā pilieni domas klīst
Tās meklē starta vietu
Ja zinātu, nekavējoties turp skrietu
Sākums var likties rožaināks
Skatu mainīs laiks, kas nāks
Ja netīk skats, ko redzi Tu
Aizver acis un esi tur, kur gribi būt
Pilieni pārvēršas par skaistu puķu lauku
Burvīgs skats, kad redzi ko jauku
Nāks saules stari, kas teiks: Tu visu vari

---

Sajūtas atgrieztās

Nepamestās sajūtas, kas vienmēr blakus man
Tu skaties uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu
Es zinu, ka nesaproti, bet varbūt nav arī jāsaprot
Paskaidrot man gribas, bet ne visas domas vārdos ietērpt
Daudz jautājumu, ko uzdot, bet atbildes negribas dot
Neparasts šis dzīves cikls, ko piedzīvot mums ļauts
Neizpratnes pilna eksistence ar elkiem tiek aizvietota
Es ticu tikai sev, bet ar to ne vienmēr pietiek
Sajūtas, kas riņķo ātrāk, tās dzīvi krāso krāšņāk
Viss ar laiku izbalē, bet visam lemts atgriezties
Nepamestās sajūtas kā neizsmeļama upe gavilē

---

Rūdījums

Ja asaras, kas krātas veido jūru
Tad nekas vairs neliksies par grūtu
Pat esot tuksnesī, Es sevi rūdu
Un oāze būs vieta, kur prieku gūšu
Vēlos parādīt, ko un kā jūtu
Viens nosacījums – ja vien Tu šeit būtu
Tevis nav, Es sevi pie Tevis sūtu
Pa tuksnesi, kas kļūst par jūru
Ceļš, kas ejams, man nebūs par grūtu

---

Vārdi

Kad vārdi plūst tik brīvi
Tie vienkārši sevi rāda, jo ir glīti
Tie netiek uz priekšu dzīti
Tie paši meklē ceļu
Tie meklē atsaucīgu seju
Seja, kas uzsmaidīs un vienkārši tos laipni sagaidīs
Vārdi mēdz būt dažādi, krāsaini un garāki
Tie iet rindās, kā parādē
Vārdi neklausa nevienu
Vienalga pret ko vērsti – klusumu vai sienu
Ne katram tā veicās, pie katras zilbes tiek saņemti glāsti
Vārds, kas pēdējais rindā, ar to vienmēr beidzās stāsti

---

Virziens

Ievainojums dziļi iekšā tika
Manā acu priekšā laime krita
Rēta, kas palika, tā vienmēr nikna
Mans prāts grib gūt mierinājumu
Tas manī rada atriebības kārdinājumu
Zinot, ka nepareizi, Es prātu stādināju
Mani instinkti pa priekšu skrēja
Nespēkā noskatījos kā tie postu sēja
Ievainojums mani postā dzen
Ilgi gaidīts, tas bija tik sen
Kārdinājums nemainīgs, atmiņās Es jūtos laimīgs
Atriebt visiem – ir vai nav tas vajadzīgs
Nokritu Es tuvu beigām, mans skatiens vērsts pa malām
Dzīve nepiepildīta, tā tāpat kā laime krita

---

Augstu gaisā

Virs mākoņiem, kopā ar viņiem
Neparastas sajūtas šobrīd tiek gūtas
Es redzu ātrumu nejūtot to
Tik daudz bildes – visas tās, kas vieno
Es gribu ātrāk, es gribu spēlēties ar krāsām
Viss tik tīrs te, augstu gaisā, virs
Kā balta lapa, sākums, kam jaunam
Tā mēs sevi redzam kā augam
Tas, kas būs nākotnē, tam jābūt, kam jaukam
Tik mēs paši vienmēr visu jaucam
Te pat piliens neko nesabojās
Te, virs mākoņiem, kopā ar viņiem

---

Planēta – Mēs

Es esmu planēta, Tu man apkārt
Nezinu, ko darīt smaidīt vai sarkt

Skatos uz Tevi, nemitīgi un ilgi
Lai nepalaistu garām nevienu mirkli

Man patīk viss, jo viss ir tik glīts
Nepārtraukšu skatīties, tas būs mans spīts

Šīs sajūtas ir īstas, tās nav mīts
Ar Tevi man saulains būs katrs rīts

Tu esi mana saule, kas silda
Tu esi mana zvaigzne, kas visas vēlēšanās piepilda

Sārti vaigi, smaids un skatiens uz Tevi
Lai Tu justos tā pat, Es atdošu Tev sevi

---

Laimīgs vietā laimīgā

Skaties pāri, tā redz vairāk
Ir jābūt tur, tur jābūt ātrāk
Vieta, kur mēs esam laimīgāki
Ja skatās, tad katrs to māk
Ieskaties sevī un zināsi, kur sākt
Ja nesanāk, tad meklē gaismas bāku
Lai tiktu augstāk, ir jānoņem vāku
Laime pati nevilcinoties pretī nāktu
Un Tu dalītos ar savu laimes stāstu
Laimei nevajag daudz, kaut vai maigu glāstu
Ar laimi var slimot, tai nevajag ārstu
Sāc skatienu ar aizvērtām acīm
Ceļu, kas ejams, sirds Tev sacīs
Esot laimē, noietais ceļš liekas tik īss

---

Vilšanās, kas atnāca

Zaudēta ticība it visam
Sirds ne tikai salauzta, bet pārlauzta
Mani uzskati to salīmēt neļaus
Tā tikai aiz sāpēm bļaus
Citi teiktu – laiks visu mainīs
Vējš jūsu pelnus ātrāk kaisīs
Vissvētākā lieta, kas manī zūd
Tā ne tikai zūd, bet ātri projām mūk
Es pats gribu aizmukt
Daudzpunkta vietā punktu pielikt
Aizturēt elpu vai pagriezt laiku
Lai nepamostos, vai ātrāk visu beigtu
Kā sitiens, kas atstāj rētas
Vārds, kas iegriezts sirdī, nevis uz sētas
Ja prātā miljoniem domu, apjukumā maldies
Man ir tikai viena kā necaurejama siena
Sāp un nav manī vairs prieka

---

Bez krāsām

Apkārt pilns ar tukšām balsīm
Dzirdu tās ar savām ausīm
Tukši vārdi, nepiepildīti sapņu stāsti
Tik daudz mēļu, tik daudz melu
Visi kaut ko vēlās, bet vai nav par vēlu
Nekad neiekļaujas, bet plūsmai ļaujas
Tieši vai ar viltu, kāroto uz savu pusi vilktu
Skaņas, kas riņķī, skrien
Tās uzmācīgi pa manu ādu lien
Nav kur slēpties, nav kur mukt
Viens ceļš, kas ejams, pūlī jukt
Tukša balss arī man
Līdz sadzirdēs to cits, kam tā savādāk skan

---

Mana

No apakšas līdz augšai
Klusi bez, vārdiem, tik skaistai

Man patīk kā viļņotie mati laistās
Kā lūpu kaktiņi augšup raušas

Ar aci piemiegt, Es roku sniegtu
Ja būtu tālu, Es skaļāk kliegtu

Katrs vārds par Tevi skan
Es mulstu, kad to pašu saki man

Tavs augums mani aptin
Laimīgs, tam noteikti jābūt sapnim

Tu esi īsta, ar Tevi pat brūces ātrāk dzīst
Kā saule, kas vienmēr gaida, pat ja lietus līst

No apakšas līdz augšai
Tu esi tā, Tev jābūt manai

---

Karalis

Ar paceltu galvu uz Jums Es skatos
Es negaidu, kad kāds no Jums Man ko dos
Es nezinu, ko gaidīt, pat nezinu ko vēlos
Neziņa, kas apkārt, tā kā tumsa klejo vakaros vēlos
Bet atnākot tumsai, Es kā mazs bērns četrās sienās slēpjos
Tik ziņkāres dzīts Es ik pa mirklim paveros logos
Gaismu gaidot, Es savā sapņu valstībā veros
Būs rīts un mans ķermenis atkal tēlos
Doma piedzima manī un mirstot tā aizlidos
Es gribēju būt, bet apziņa man teic – Es mostos

---

Svarīgākais

Nav svarīgi, ko domā citi, ja pati visu zini labāk
Ja nesanāk kā iecerēts, vajag censties vairāk
Nav svarīgi, kas skatās, ja zini kurp tavs skatiens vērsts
Tik pašai jāapzinās, cik tas ir vērts

Es negribu, lai pārstāj skatīties, tas ir mans prieks
Vai sirdī ir vieta? Es ceru, es tajā neesmu lieks
Neiespaidoties no citiem, dzīvo savu dzīvi
Kad Tevi kāds mīl, tikai tad Tu jūties brīvi

---

Maldīgs Jūsu ceļš

Tik daudzi iet nepareizi
Tie domā, kaut pēdējo reizi
Kad nāks pārmaiņas, tad ar tveici
Sākums cits, kaut iepriekšējais nav beidzies
Kā mukt pašam no sevis, steidzies
Kā loterijā – vienam no daudziem tik paveicies
Vienkārši pajautā, kas man lēcies
Nogurums nav jāpārvar, nestāvi – sēdies
Kā skatīties spogulī, iepretī bēdas vai prieks
Tas, kas skatās, tas ir mans miers
Sargā savu templi, Tava dvēsele – Tavs dievs
Kā pluss ar mīnusu, viens otru projām nepatrieks
To, kas Esi, zini Tu pats, citiem tikai ainavisks skats
Obligāti nav jāsanāk, pietiek, ja esi sācis mēģināt
Neatskaties, pat ne vienu reizi
Tas būs ceļš, ko nosaukšu pareizi

---

Tukšums

Trimdā savu dvēseli sūtu
Ķermenis, kas klāt, vergo pat, ja grūti
Vēro skatus, kas miglo prātu
Sēro, tas viss notiek par ātru
Dzīve kā cīņa, lai atdotu parādu
Tāpat nepietiks, lai cik Tu krātu
Vienmēr gribēsies vēl vienu karātu
Bet tas Tavu dvēseli nedarīs bagātāku
Tik uzkraus Tavam ķermenim nastu smagāku
Gribēsi kā labāk, beigās sanāks noiet ceļu garāku
Dalīsies pieredzē un lielīsies – Es visu māku
Neatkarīgi, kur starta līnija, no nulles sāktu
Pat vergojot to darītu ar plānu
Pārradies mājās ar rūgtumu un bagāžu plānu
Trimda beigusies, zemi sildot ar savu sānu

---

Gribu Tevi tuvāk, lai nepalaid neko Tu garām

Manas domas kļūst par kino
Visus kadrus kas kopīgs vieno

Scenāriju raksta manas acis
Ausis klausās, kurā pusē tracis

Režisors caur lūpām diktē
Acu plakstiņi tikmēr kadrus fiksē

Deguns nesapratnē brīnās
Gan sākumā, gan beigās

Kino gatavs, aicinu uz pirmizrādi
Piesakot šo kino, jūtos nedaudz savādi

Kino, ko skatos bezgalīgi
Kino, kur visi jūtas laimīgi

---

Māja

Pārcilāju savu grāmatu plauktu, kaut Es neko nesajauktu
Viena grāmata pēc otras, tik veikli darbojas manas rokas
Tas pat ir smieklīgi, varoņi, kas grāmatās kļūst nedaudz dzīvi
Līdz beidzot viss ir pārcilāts, plaukti nu ir iztukšoti un brīvi
Tik putekļu kārta, kas kā sniegs apsedzis plauktu
Tie skatās uz mani un vēlas pateikt, ko jauku
Nāc, mani noglaudi, nāc, mani valgi noslauki
Tie slīkstot atvadās no mana grāmatu plaukta
Un mana burtu armija atpakaļ plauktā tiek saukta
Grāmatas kā karavīri rindā stājas
Mans plaukts ir to īstās mājas

---

Sagurums

Tas, kas manī, tas liek pasauli nīst
Ir domas, kas čūkst, labāk būs rīt
Tik nekas nemainās un laiks uz priekšu skaitās
Nebūs otrreiz šo sajūtu, bet es jau tagad jūtu
Es gribu savādāk, es gribu mainīt visu
Pietiek, ja vienreiz dienā es sev ticu
Es mainu pat to, ko sev vakar es teicu
Manas acis nemelo, katru dienu tās atspulgā sveicu
Lai izmainītu ir jākļūdās, bet kā lai zinu, kura pēdējā skaitās
Ja kļūdu par daudz, Tu patiesību ar meliem jauc
Apjukums, kas apkārt ir sevis paša radīts
Es esmu sava tempļa ķīlnieks – lielā telpā, bet viens
Kad izdziest gaisma, tas ir mans miers
Es gribu ārā, es gribu cituviet, es gribu citur iet
Bet es esmu ieslodzīts, jo manam templim durvju nav
Izeja ir manās rokās, to jāsaudzē, jo salīmēt to nevarēs vairs kopā
Es esmu pats sevī, es tikšu āra un došos es cituviet klīst
Bet tagad es nogaidīšu, jo ārā lietus līst
Pietiks pasauli nīst

---

Tieši Tev

Kad jūtas gribas ietērpt vārdos
Kad gribas pateikt, kā uz Tevi skatos
Tas ir tik grūti – pateikt, ko jūti
Ne tāpēc, ka nevarētu
Bet nezinu, kuri vārdi derētu
Īstās sajūtas nav aprakstāmas
Tās tik ar skaistām lietām salīdzināmas
Tu vienmēr būsi mana
Pat pēc gadiem man patiks kā viņa smaida
Viņa un viņu mīl, pie savas sirds laida
Mēs esam viens otram
Mēs sevi viens otram dodam

---

Pārvarot šķēršļus

Kas ir pats svarīgākais, saprot pēc laika
Bet domas sabojājas un nav vairs svaigas
Kā lai ēd to, kas vairs nav ēdams
Bet atmiņas neļauj izmest to ārā
Tas traucē ne tikai sev, bet arī citi redz
Lai taupītu, kas ar laiku krāts
Ir jāpadomā, vai tas būs tavas dzīves sāts
Esot pie skaidra prāta vai ceļa sadragāta
Solis uz priekšu būs jāliek pat negribot
Šķietami viegls lēmums, bet paklupt arī negribas
Viss, ko būvē ar prātu, ir ilūzija
Vai tiešām, kad cauri iziets tam
Viss, kas sākās, reiz arī beigsies
Punktuāli ieradies pa to pašu ceļu projām ies
Atvadīties nepaspēs, skaties, jaunu atspērienu domās lies
Pat ne tik labais izgaisīs
Pat nesaprotot domas vējā izkaisīs

---

Vai es zinu

Vai var sajukt prātā
Vai var sadegt sārtā
Vai vaigi var mesties krāsā sārtā
Vai kāds var mani nosaukt vārdā
Vai kāds var mani iecelt citā kārtā
Vai var vienkārši pamosties martā
Vai kāds man var pateikt – dari tā
Vai lietas ritēs tik un tā
Vai tas, kas notiek manī, notiek katrā
Vai jautājumi, ko uzdodu, ir krāti

Es nezinu, kur prātam mala
Es nezinu, kā degt no liela sala
Es nezinu, kāda ir īstā krāsu skala
Es nezinu, vai tā ir īsta skola
Es nezinu, vai tas, ko saka, ir tas, ko sola
Es nezinu, kas notiks aiz loga
Es nezinu, kas slēpjas aiz katra goda
Es zinu, ka jautājumi soda!

---

Atbildes, ko meklēju, ne vienmēr atrod mani

Lai saprastu kā bija vai kā būs
Ir jānodzīvo vismaz viens mūžs
Bet to kā ir tagad, ir visgrūtāk saprast
Atmiņās vai pieņēmumos atbildes neatrast
Ja zini, ka jautājums Tev mieru neliek
Un teikums tik garš, ka nezini, kur lai punktu pieliek
Vai saprast nezināmo kāds vispār spēj
Kā asaras, kas bēdās vienmēr krīt uz leju
Dzidrās pērles vienmēr seju pārvērš par spoguli
Ja vien mēs paši varētu acīs iedegt uguni
Siltā gaisma visu izžāvētu un neslīdētu vairs
Miers Tev apkārt krātos un skatiens būtu skaidrs
Zinu, kā gribētu, bet nezinu, kā ir

---

Ugunskuram dziestot

Es neticu, kad aizveru acis, bet tam jābūt brīnuma brīdim
Kā lai mostos ar prieku, ja pat sapnī neredzu gaišāku dienu
Esmu nomākts, vai tas kā pozitīvāk domāts
Ārpusē Es esmu gaišs, bet uz iekšu ejot man trūkts gaiss
Iepriecinošs skatiens no manis nāk, tas strauji tuvojas Tev klāt
Mans ķermenis ir gudrāks par mani, vai tas tiešām ir labi
Pa daļām ņemot – Es esmu viens, bet prāts ar ķermeni vienmēr paliks siets
Kad cilvēks gatavs doties, emocijas viņam liek smieties
Tas tādēļ, lai atmiņās paliek, kas labs vai tukša bilde
Par gudrāku kļūt ir viegli, bet pretēji iet būtu lieki
Ar morāles trūkumu kā sērgu citi slimo
Pat esot vesels ir grūti saprast, kurā brīdī viņi tēlo
Atšķirība ir trausla, kad viņi sēro vai tēlo svēto
Ticība ir kā liesma, tā mainās līdz ar vēja dziesmu
Dziedi, vējš! Kauc kā vilki, lai ilgie gadi paskrien kā mirklis

---

Pamodies sapnī

Tev rādās sapņos vai pat rīt
Man tas ir tagad un tūlīt
Vai zini sajūtu, kad Tevi mīl
Kad tauriņi lido vietā neparastā
Tas ir sīkums, man ir labāk
Mans kuģis tālu jūrā un nebrauc krastā
Tas ir kā no mākoņmalas skatīties uz pārējiem
Mans ķermenis un gars iemācījies lidot
Cik svarīgi ir paņemto pretī dot
Acis nemelo, smaids, kas iekāro
Pieskārieni, kas neparasti vibrēt liek
Enerģija un prieks – tas man no viņas tiek
Lai aprakstītu sajūtas, man vārdi kā upe tek
Bet pat viens apskāviens miljons vārdiem kāju priekšā liek
Tas, kas manī, ilgi iekšā nepaliks
Lai nāk āra, tas ir tas, kas viņai tiks
Smaids, kas rotā seju, ir apliecinājums, ka teiktais patiks
Darbi, kas seko uzrunai, punktu visam pieliks
Pasaule, ko aprakstīju, nav mans sapnis
Tas ir tas, kas manī dzimis

---

Mana sieviete

Trauslums, kas Tevī mīt, tas manās domās spīd
Domas ir mani glāsti, kad neesmu Es blakus
Lai saprastu, cik ļoti mīlu Tevi, man vajadzēja uzgaidīt
To, vai Esi īstā, jau zināju, kad pirmo reizi liki man pasmaidīt
Visiem ir savas vājās un stiprās puses
Manās domās mēs abi esam viens vesels
Es gribu daudz un tūlīt, bet visu iegūt nevaru
Vienīgais, ko negribu, ir pazaudēt Tevi
Pat brīžos, kad dusmojamies viens uz otru
Domās vienmēr manā rokā stingri satverta Tava roka
Nezinu, kam pateikties, vai tas ir liktenis, kam neticu
Paldies, ka Tu man esi, vai mūžam ar mani kopā dzīvot spēsi
Es to ļoti vēlos, Tu mana sieva, kas mums bērnus dos
Kaut Tu domātu tā pat un redzētu to pašu skatu
Negribu, lai šaubas Tevī mīt, tās tikai grauž
Grauž to manu roku, kas tavējo tur, jo vaļā Tevi nelaidīs
Lai pašai labi būtu, ir jālauž zars no koka, lai tas nesāpīgi lūztu
Koks ir spēcīgs, tas sadzīs un rētas aizmirsīs
Un zars, kas nost, varēs savās dzīves gaitās jozt
Vai būsi tas zars, kas savas saknes citur dzīs
Drīz, drīz no zara ābols kritīs, vai zars tam līdz
Līdzi tas uz mirkli vienmēr nāk, bet vai lūzt
Tas paliek zara izvēlē vai tomēr koka pavēlē
Un arī tagad manās domās Tavs trauslums spīd
Es domāju kā glāstu Tevi
Kad esmu uzgaidījis, Es zinu, ka esi īstā, kuru mīlu
Ar saviem plusiem un mīnusiem Tu esi daļa no manis
Pārējais ir Tavās rokās – grauzt vai ik vakaru man līdzās snaust
Es pateicu, ko jūtu, un kā gribētu, lai būtu

---

Emociju pasaule

Emocijas vada manu dzīvi
Var ļauties un baudīt katru brīdi
Tā ir kā nasta, kas nenes prieku
Domas, kas iztukšo, sagaidot jaunu rītu
Emocijas spēj pacelt augstu
Piedzīvot tās vēlreiz nealkstu
Sāpīgs kritiens, kas salauž garīgi
Meklējot spēku, lai sāktu jaunu dzīvi
Emocijas, kas sāp un neatkāpjas

---

Ideoloģija

Es neesmu ideāls, bet ar idiotu salīdzinājums tāls
Tie man visapkārt, bet ir arī, kur domas piekārt
Ja saki, ko domā, tad to var darīt, kad esi labā omā
Pasaulē un manā pusē viss mierīgi, te visi īgni
Vien mans dzēlīgais smaids, kas liekas maldīgs
Es esmu kā žilete – trausls, bet nāvīgi ass
Ja klāt nāksi no sāna, tad tikai pēc izstrādāta plāna
Frontālais skatījums ir iznīcinošs, bet atmiņā paliekošs un košs
Lai mani iepazītu, nepietiks ar mūžu, kad ir par tuvu, Es prom grūžu
Es esmu viens, es zinu, kur slēpjas mans prieks
Tik spēcīgi gribas būt vienam, cik spēcīgi ar jums
Es nevaru bez cilvēkiem, bez viņiem mans gars izžūs
Ja gars izžūst, to ar ūdeni samitrinot vairs neatgūs
Tik ļoti sevi iepazīt un ar citiem salīdzināt
Tā nedrīkst, viņi neesi tu, tas nav viens profils
Es neesmu ideāls, bet ar viņiem salīdzinājums tāls

---

Nerimstošās domas vārās

Manas domas pārklājas, kad domāju par nākotni
Man ir labi tagadnē, man Te patīk ļoti
Esmu jauns, tiešs un dzēlīgs
Negribu zināt, kas būs pēc gadiem, vai būšu līdzīgs
Esmu iespēju sākumā
Meklēju pagriezienu, lai vairs nav jātur ātrumā
Tā neitrāli ripot uz priekšu, jo zināms fakts
Katram no mums būs lemts vismaz viens kakts
Mīlu to, kas man blakām
Man patīk dzirdēt arī viņu to sakām
Kā paša kloni bērni sekos
Tu kā dzīvnieks darīsi visu, kas Tavos spēkos
Instinktu vadīts arī Tavs ķermenis tiks izvadīts
Nav svarīgi sniegs vai stiprs lietus līs
Domas ir tikai ilūzija, bet es pats tik īsts
Nākotnē Es nedzīvoju, bet tur būšu
Lai rit mirklis, un par mirkli vecāks kļūšu

---

Īstas liesmas pat ūdens nedzēš

Lietas un notikumi, ko nemaina laiks
Pagātnē vienmēr paliks, kas skaists
Domas kā ceļojums, kas atmiņās vizina
Pieturvietas sarunātas, jo visi to zina
Pagātne ir skaista, jo neatkārtojama tā
Vislabākais piedzīvots divatā
Visneaizmirstamākais redzēts atspulgā
To nav iespējams aizmirst
Kaut katrai liesmai lemts nodzist

---

Būtnes aiz durvīm

Ja eksistētu tāda būtne, kura jūt un būtu te.
Manas durvis vienmēr vaļā būtu.
Bet šī eksistence sveša liekas.
Tāpēc durvis ciet un būtnes citur tiekas.
Man ir tas, ko būtnei gribas.
Bet es apzināti izvairos no viņas.
Esmu piecēlies, lai durvis vērtu.
Bet šī eksistence sveša liekas, lai to spētu.
Vai palīdzēsi durvis vērt un sniegsi roku.
Ja eksistētu tāda būtne, kura parādītu, ka pats to protu.

---

Veselā saprāta atteikums

Kamdēļ vajadzēja piedzimt, ja vajadzēs arī mirt
Kamdēļ kāpt un skatīties no augšas, ja tik un tā būs jākrīt
Vai ceļā piedzīvotais ir to vērts – to nespēj atbildēt neviens
Tie, kas nedomā, tie nesaprot, tie atbildi nevar dot
Apkārt tik daudz vienādu seju, visas tās vērstas uz leju
Dzīve kā kāpnes – te prieks, te sāpes
Kad uzkāpts pēdējais pakāpiens un jūties gluži viens
Ceļš pa kuru iets, kaut bīstams un caurs kā siets
Atskaties uz paveikto un skaļi teikto
Tas viss paliks un citiem par Tevi atgādinās
Tas citus mācīs vai arī tikai maldinās
Maldi par nākotni manā prāta nāk
Tie kā melni mākoņi pilināt sāk
Lai spīd saule, ar zelta stariem apdedzina brūces
Domas kā izliets ūdens iztvaikos un Es atkal pamodos

---

Piepildījums

Dzīve ir mērķis, kas meklē piepildījumu
Sperot pirmo soli mēs cenšamies realizēt viņu
Ne katrs kritiens nozīmē beigas
Tā mēdz notikt dēļ pārlieku lielās steigas
Skaties augšup, kaut lietus līst
Acīs vai debesīs, dziļas rētas lēnu dzīst
Smaids kā maska, vairogs Tevi pasargās

---

Ticībai gaistot

Dzīve ir skaista, ja katra diena kā piedzīvojums
Tā notiek, ja esi muļķis vai dzīvo ar mērķi
Es eju pa citu ceļu, tik tam nav gala, jo aplī tas
Es vēlos pagriezties, bet pagriezienu nav
Kā lai maina virzienu, ja pazīstu es tikai vienu
Ar saviem spēkiem nepagriezties, jo cilpā es
Jo vairāk vēlos citu ceļu, jo vairāk sāp un skatos uz leju
Tik viens mierinājums – mūsu ceļi krustosies
Ja ne te, tad vēlāk, kad domas pacelsies

---

Sajūtas

Sajūtas, kas liek man trīcēt
Vai viņa ļaus man sevi mīlēt
Katra prombūtnes minūte liek man satraukties
Es gaidu mirkli, kas ļaus mūsu skatienam sastapties
Esmu kļūdījies un piedošanu lūdzu
Gribu tevi blakām un tavu roku lūdzu
Lai sliktās lietas pagātnē paliek
Bet nākotne ar viņu visus punktus saliek
Dzīve ir īsa, tā ir tikai viena
Esi mans ceļa biedrs, draudzene un sieva
Vēlos, lai tici un esi blakus man
Es apsolu, ka nelikšu vilties, lūdzu, tici man
Sajūtas, kas liek man trīcēt
Vai viņa vēlēsies mani mīlēt

---

Kļūdas, kas nelabojas

Kļūdas var labot, vārdi var iedvesmot
Labojot kļūdas ar vārdiem nepietiek
Savas kļūdas mēs mēdzam noliegt
Tās aizstājot ar citiem vārdiem
Dzīvot ilūzijā vienmēr ir skaistāk
Es mainīšos, lai kļūdoties to nenoliegtu
Ilūzija bija skaista, bet vēl skaistāka ir patiesība
Es mainīšos, lai nejustos es viens
Jo manā ilūziju pasaulē nav vietas citiem
Šī iedomu pasaule ir sabrukusi
Es skatos uz realitāti un nezinu kurp iet
Es jūtos kā uz jaunas, citas pasaules
Viss turpina ritēt, bet ar prātu es esmu citur
Man pietrūkst manas pasaules
Tur jutos es lielāks un stiprāks
Visi mērķi bija sasniedzami
Bet tagad viss ir jauns un es jūtos kā svešais starp jums
Vai mani pieņems un planētas maiņa ko dos
Es jūtu sevī pārliecību, bet starta poga atrodas citur
Tā ir pie viņas – manas planētas pavadones
Tā vienmēr būs tur
Mani nesapratīs daudzi, jo tikai retais ko tādu jūt
Sajūtas, kas ieslēdzās ar pirmo skatienu uz manas planētas pavadones
Sajūtas, ko nevar izslēgt
Sajūtas, kas manī rada mieru
Es pametu jūsu planētu, jo manēja mani sauc
Es kļūdījos, Es atzīstu, Piedod

---

Tā

Trauksme, kas bungo iekšā
Tā liek satraukties un domāt
Es zinu iemeslu, bet nav tā vērts
Ātri pieķeros un atlaist grūti
Kaut zinu, ka turoties es slīkstu
Tas, pie kā es turos, neko nedos
Būs labāki kuģi, kas garām buros
Es laižu rokas, jo nav tā vērts
Šis kuģis grimst, jo korpus lēts.

---

Viņas emociju karuselī

Katru dienu simtiem domu
Es Tevi mīlu vai tomēr nē
Es Tevi mīlu vai dvēsele citu meklē
Maģiski vārdi, kas neļauj aizmigt
Manas asaras kā tinte, kas no pildspalvas plūst
Mans ķermenis ir noslēdzies, bet iekšā viss kūp
Es reiz sapņoju par īsto, par vienīgo
Bet tagad zinu, ka bez drauga rokas, mēs visi slīkstam
Pēc katra notikuma paliek rētas
Rētas kā atmiņas – tās ļoti lēni dzīst
Vārdi, kas skan ļoti tālu
Es Tevi mīlu
Vārdi, ko saprot ikviens
Tos atkārtoju skatoties spogulī, jo esmu es viens
Netērē laiku lieki, dalies ar prieku
Dari to citiem par prieku
Teic vārdus svarīgus, tie sniegs baudu – gan fizisku, gan garīgu
Iztikt bez Tevis, tas ir sods
Es ceru, ka pamodīšos un tas būs tikai joks
Katru dienu simtiem domu
Tās beidzu ar joku, cerībā, ka rīts neatnesīs sodu

---

Emocijas kā kalni

Šajā mirklī vēlos aiziet
Bet cerība liek uzkavēties
Tā paliek blāvāka un lauž manu gribasspēku
Tā bija un ir – vieta, kur smelties spēku
Jūtu, ka tūlīt pakritīšu
Nepiedzīvot mums kopīgu un jaunu rītu
Izmisums un ilgas pēc Tevis
Lai paliek labais, ko citiem esmu devis
Ceļš, kas noiets, garš un sāpīgs
Tas nekas, laiks apēd visu, jo nekas nav mūžīgs
Biju te uz mirkli ciemos pie jums
Mans plāns ir mainījies un priekšā jauns ceļojums

---

Vīzija

Dzīve ir skaista, ja jūti, ka tā kādam ko maina
Jā, es vēlos, lai tā ir skaista un nemainīgi mana
Es jūtos laimīgs, ja pretī veras koķetīgs smaids
Laiks burtiski apstājas un nav svarīgi, kāds šodien ārā laiks
Šīs sajūtas nav iespējams aizstāt, tās vienmēr man cieši klāt
Tā ir viņa! Viņa manām domām liek stāt
Pasniedz man roku, lai zinu, ka vēlies palikt
Lai kur Tu būtu, es vēlos pie tevis tikt
Dzīve ir skaista, ja tā tiešām ko maina
Ja ne dzīve, tad es būšu tas, kurš visu maina

---

Emociju gūstā

Tik grūti pieskarties un sajust
Bet tikai pieskāriens liek kust
Tik grūti atvērt acis un ieraudzīt
Bet tikai skatiens to ļaus pamanīt
Sirds klusējot klauvē pie krūtīm
Tā gaida un pacietīgi spēlē pēc notīm
Pēc katra skaņdarba seko sīvas kaujas
Skat! Tur prāts ar sirdi kaujas
Viss pieklusis, bet ceļā emocijas jaunas
Tik grūti, jo tās ir manas

---

Inde

Mīlestība ir kā inde, tik tā nepiebeidz tevi acumirklī kā bende
Tā zāģē lēni, liek izjust katru neaso zāģa robu, katru kļūdu kā sodu
Mīlestība ir kā inde, ko dzeram ar baudu, katrā kausā atrodam ko jaunu
Inde, kas atmiņas dzēš un prātu aizmiglo, jo kā gan citādāk lai to izskaidro
Ar to saindējoties atpakaļ ceļa nav, viens ceļš, viena izvēle, ko vari saukt par savu
Ja visiem beigas būtu vienādas, tad nesteidzīgi ar šo indi citus cienātu
Mīlestība ir kā tinte – tā atstāj pēdas un lēnām izžūst
Viss pierakstītais izbalē vai dodas tālāk citā pasaulē
Mīlestība ir kā tinte, arī tai ir beigas, pat ja rakstīsi bez steigas
Tinte, kas kļūdas nepacieš, jo viss notiek tīrrakstā
Katram rakstniekam sava grāmata, tik vai katrs to pabeigt māk
Mana inde ir mana tinte, ar ko nesteidzīgi citus cienāju

---

Viss ir skaists, jo man tā liekas

Reizēm liekas, ka ar vārdiem visu nepateikt
Bet tie var vairāk kā man liekas
Skaistas atmiņas un bildes prātā krātas
Bet tikai ar vārdiem Es varu nodot tālāk tās
Skaista Tu un Mēs, to no prāta neizdzēst
Mūsu kļūdas tur, kur ūdens krīt
Tā ir upe, bet tas būs tikai rīt
Tāpat kā skatiens, kopā piedzīvotais silda
Viss uz pusēm dalīts tiek, kopā krājot dzīvesprieku
Ja tā upe pārāk dziļa liekas, zini, tas Tev tikai liekas
Kopā iemācījāmies virs ūdens būt
Tas mūs rūdīja un ļāva tuvāk būt
Visam sākumam reiz beigas būs, visi tilti brūk
Tomēr atmiņas ir skaistas, vismaz man tā liekas

---

Viļņveidīgās kaujas ar emocijām

Eksistences jēga lieka liekas
Kad domas ar domām tiekas
Tās savā vientulībā sēž
Un skatus no pagātnes dzēš
Piedzīvotais atkārtoties tiecas
Katru dienu ēnas virsū liecas
Domas, kas ēnas aptur
Tās eksistences jēgu uztur
Bezgalīgā ciklā dienas rit
Nezinot, kas būs vēlāk, kas būs rīt
Laime par to nedomāt
Šodien varam par to parunāt
Vārdi pār lūpām domas met
Domas, kas kož, lai citur tek
Skaisti skati domās aust
Kurš uzklausīs, kuram to paust
Eksistences jēga rodas
Kad manās rokās tavas siltās rokas
Ja dzīvot ciklā, tad ar baudu
Vairāk prieka, mazāk gaudu
Nedomāt par rītdienu, jo tā vienmēr atnāks
Jaunam rītam austot tavs smaids top platāks
Eksistences jēga atrod sevi
Kad tava miesa saplūst ar zemi
Izmest domas vai tās apturēt
Jo katram šo dzīvi absolvēt
Ne visi eksistences domu uztvert spēs
Jo tukšāks cilvēks, jo vieglāk ignorēt un dzēst
Par to, kas šodien liekas, pateikts gana
Nāk nākamās ēnas, tās ir dzīve mana

---

Asarās!

Es raudu, jo man nevar atņemt to, kas manī mīt
Prieks, ko mirklis manī modina
Jūs esat tie, kuri dzīvot liek
Katra sekunde bez jums kā karā iet
Man pietiek jūs redzot blakus
Es raudu, jo zinu, ka daru jūs trakus
Piedodiet, bet es nevaru bez jums
Es esmu uz ceļiem, es esmu jums blakus
Jūs esat skaisti, es dejoju jums blakus draiski
Lūdzu neaizver acis, tas ir tik skaisti.

---

Skat, kas aiz stūra slēpjas!

Kad mūsu skatiens krēslā tiekas
Es vēlos aizvērt acis
Lai tas man tikai liekas
Tā es jūtos, tā es jūtu
Bet es turpināšu skatīties
Jo šoreiz nevajag man izlikties
Tu esi tā, ko tuvāk vilktu
Pat ja muksi, es pakaļ skrietu
Piekusis, bet tuvāk Tev
Tās ir sajūtas, ko vārdi nepaskaidro
Tā ir bilde, ko aizmirst nedrīkst
Mirkļi, kuru dēļ ir dzīvot vērts
Vārdi, kas no emociju kalna birst
Tie sākās ar vienu skatienu
Bet raksturo visu dzīvi, kaut vienu
Miers, kas mani mīt
Jūtot Tevi blakus, tas būs arī rīt
Paliec te, jo sajūtas ir šodien un būs arī rīt.

---

Ļauj man sekot Tev

Dod man savas rokas, lai Tavas durvis vaļā
Ir mirkļi, kas nemirstīgi kļūst
Domas kā dzirkstošs vīns, tas ir tik īsts
Pat ja tas ir tikai sapnis, lai līst
Reibsim abi, ja šis mirklis mūsos mīt
Smaids, kas smaidīt liek, Tu radi prieku
Klusums, lai runā jūtas! Skat viņi jau skūpstās
Pat medus nav tik salds, ļauj man sekot Tev
Turot Tavas rokas, visas durvis vaļā

---

Vakardiena likās tik īsta

Dusmoties, kliegt vai skaļi raudāt?
Emocijas, kas kaujas savā starpā
Piepūstos vaigus rotā sārtas pērles
Dusmās kliedzot, gribu to Tev jautāt
Viss paliek klusāks, kad pienāk nakts
Nāk nākamā diena, sāk izbalēt redzētais
Visi skaistie mirkļi izsīkts, kad tos nelaisti
Emocijas beidza kauties, jo iemācījos tām ļauties
Negaidot, ko atbildēsi, vai to spēsi, bet paldies!

---

Attālums ir tikai ilūzija

Pasaku mirklis, ko baudīt vēlos
Lai līst un zibeņo, mēs mierīgi vēros
Acu skatiens, tas mieru dos
Roka rokā – mēs esam kopā
Siltums, ko jūtam, enerģija, ko sūtam
Tas viss vieno, mēs darām kā protam
Vien ļauties un ticēt, to vēlos
Vien divi cilvēki savos tēlos
Izdzīvot šos mirkļus kvēlos
Neviens cits kā paši sev iespēju dos
Iespējas kā zvaigznes, lūdzu vienu
Lai varu to vērot katru dienu
Tu esi tālu, ja vien Tu pretī nāktu
Pasmaidi, jo es to pašu darīt sāktu
Ar sirdi caur rindām ejot pie Tevis
Es Tevi sargāšu un turēšu pie sevis

---

Divas zvaigznes

Ne vienmēr vārdi palīdzēt spēj
Raud debesis un patiesību slēpj
Krīt zvaigznes un spiež uz leju
Viena no tām tik koši spīd
Tā tālu, bet katru dienu tuvāk zemei slīd
Mans prāts kā visums ar domām to rotā
Domas kā zvaigznes – vienmēr turas kopā
Tā zvaigzne, kas blakus, tā blāva šķiet
Tā tālu vai knapi iedegusies jau dziest

---

Meli kā ilūzija

Meli, ko citiem dod, tie nāk atpakaļ un zog
Tie zog laiku un iespējas, jo tie to prot
Varbūt nozagtās iespējas raisīs pārdomas
Bet tās noteikti nedos gudrākas domas
Var turpināt dzīvi melos un pieredzi krāt
Vai ļauties iespējām, visu no jauna sākt
Ar katru nepatieso vārdu tu apdali sevi
Un pēc katra izteiktā teikuma joprojām ceri
Bet tikai patiesas domas tavā dzīvē ienesīs īstās lomas

---

Mamma

Nekad neaizmirsti pateikt, ko jūti
Pat tad, ja tas ir sasodīti grūti
Jūtas ir enerģija, kas vēnās plūst
Traucoties gar sirdi, tā kūst
Tu esi enerģijas pirmavots
Paldies, ka tāds man ir dots
Ne visi ceļi ved vienuviet
Mēs varam atrast kopīgu pieturvietu
Apstājies uz mirkli un ieklausies
Nāks rītdiena un atkal tālāk skries
Es zinu, ka tas nav viegli
Birst asaras un nenāk smiekli
Jūtas, kas transformētas vārdos
Tās nes prieku un mieru dos

---

Laimes ceļš

To paskaidrot ar vārdiem grūti, ja virsroku ņem sirds un rīkojies kā jūti
Tas ir neprāts, kas viņos mīt, gribas aizvērt acis un dzīvot viņiem līdzi
Katra diena kā pasaka, tas skan skaisti, kad viens otram to acīs pasaka
Tā diena atnāk katram, tā tuvojas nemantot, bet klāt tā būs, kad iemācīsies dot
Laime, kad viens otru papildina, viņam tā ir viņa, bet viņai viņš, kurš zina
Sadevušies rokās, viņi vienā virzienā dodas, jo zina, ka galapunktā kopā nonāks

---

Ūdens

Caur to, kas smaidu rada negribot, jo man tā likās
Nāk piepildījums, kur prāts un sirdsapziņa tikās
Tās ir kaujas, kas smagi rit, bet beigsies tās jau rīt
Ņems saprāts virsroku un iedod sirdsapziņai roku
Miers, kad jūtām ļaujies un neļauj prātam ar tām skrieties

---

Katram savas sajūtas

Neaprakstāmas sajūtas, kad esi augstu gaisā
Kaut kājas stabili pie zemes turas
Katrs solis, kas uz priekšu tiek likts
Tas maina uz labo pat to, kas slikts
Turoties pie mākoņiem, mēs dodamies uz augšu
Kad būsim klāt, tad arī citus pie sevis sauksim
Katram šīs sajūtas par tuvām tēmām
Par atklātām un par tādām, ko no citiem slēpām
Nepazaudē to, kas augstu ceļ, pat tad, ja līkumots tas ceļš
Katrs pagrieziens ir skaists, pat tad, ja iedziļinās sīkumos
Kaut mirkli paliekam uz vietas, jo tagad esam augstumos

---

Saviļņoti Ziemas Svētki

Cerību laiks, lai ikkatrs to sajūt
Miers, kas mūsu plaukstās kūst
Tas vieš ticību pat tam, kam ticēt grūti
Lai izdodas un piepildījums ir tā vērts
Jo tikai ticot mēs novērtējam to, kas ir svēts
Ar sajūtām, kas ceļ augstāk par zemi
Būs dāvanas un apkārt lidos smaidi
Skaisti, kad zemi pārklāj sniegs
Lai izdodas un sirdī mājo prieks!

---

Izvēles

Šodien ir tā diena, kad daru sev pāri
Skrien dienas, nāk gadi, bet es tieku tam pāri
Lai saprastu, ka jūtu es, ka piedot spēju
Es tieši šodien zinu, ka es to spēju
Katra diena mūsu dzīvē izvēli dod
Tik ne katrs to lietderīgi izmantot prot
Skaists tas, kas piedzīvots, bet vēl skaistāks tiks dots
Tiek dota jauna diena un tas ir liels gods
Novērtējot to, kas apkārt, mēs saprotam, cik labi ir dzīvot
Skrien dienas, nāk gadi un mēs tos pavadām mīlot

---

Lipīgs skatiens

Domas ir kā inde, ja tās dzer ar kausu
Tās nespēj apstāties līdz izdzer sausu
Tavs skatiens ir kā lode – ievaino un soda
Varbūt nejauši Tu trāpot domas skāri
Bet tās ievainotas pludo kausam pāri
Ir sajūtas, kas domās klusi kāras
Tas zin, ko teiksi, pat ja nesākot beigsi
Sajūtas čukstot teic: Kaut viņa būtu tik pat traka
Jo sirds ir Visums un viņa tai blakus!

---

Dieviete

Es nemāku paskaidrot kā šīs jūtas sauc
Bet tās mani priecē un satrauc
Tās radi Tu to pat nenojaušot
Tas, ko zināt ļauts, Tavs acu skatiens
Tavs augums un tas ko redzu
Es jūku prātā un ar plaukstu skatu sedzu
Bet Tu paliec bildēs, kas prātā turas
Es Tevi gribu, bet ne tā kā visi
Esi tuvu un ļauj man paņemt sevi
Varbūt piepildījums tikai iztēlē
Taču zini – tā paliks tava izvēle!

---

Diena

Kad tevi kāds pie sevis vai saule acīs spiež
Tu sākot dienu prātot sāc, vai īstā diena klāt
Tā bijis vienmēr, jo veidols kā bruņas ķermeni klāj
Mēs esam viens vesels pat esot vieni
Laime nepamet, tik skatīties uz to ir grūti
Aizverot acis tu droši to skūpsti
Ir jauna diena un acis plati vaļā
Vai būs tā pat, vai būs vēl labāk
Ir īstā diena, kad priecāties no prieka

---

Atspulgs

Miers, kas Tavās acīs staro
Smaids, kas šo sajūtu vairo
Tu mācies dzīvot ļaujoties
Pieņemot to, kas nemierīgs
Visapkārt tik daudz notikumu
Bet Tu nesatraucies, jo zini
Paņem tikai to, kas priecē
Lai citas lietas lido secen
Nekas nav svarīgāks par mieru
Teic dvēsele, sākot jaunu dienu
Šos vārdus dzirdu redzot sevi
Jo saku tos pret spoguli.

---

Manas acis

Acīm jau neaizliegt, bet citādi varētu arī kliegt
Pat tālu esot sapņi nemainās, kurš gan varētu to liegt
Nebeidzama deja ar ēnām, līdz rīts tās aizdzen lēnām
Tumsa ir tik skaista, to traucē tikai rīta gaisma
Nebeidz baudīt to, kas apkārt, bauda baudīt, nevis krāt
Nav jākliedz pašam, ja to dara acis, tajās redzams viss

---

Planētas

Kad domās kādu iztēlojies par savu planētas pavadoni
Tu sāc baidīties to zaudēt un neticības ēna tuvojas
Neļauj citām planētām Tev priekšā stāties un ēnām krāties
Lai tās riņķo blakus, bet nekad neveido ap tevi apļus
Ir skaisti tie mirkļi, kad bez iztēles tu baudi
Tu negaidi, tu neceri, bet vienkārši zini un ļausi
Patīkami, kad vari saņemt negaidot, sirdsapziņai klausi
Ir grūti, kad prāts ņem virsroku un kaujies ar to
Bet tie mirkļi sajūsmina, kad kauja beidzas un jūtas ņem virsroku
Lai iztēle beidz muļķoties un uz pavadoņiem lūkoties

---

Mākonis

Kad mērķis kā kalns, kurā kāpt
Kam virsotne mākoņos klāta
Neredzot to, tev gribas padoties
Taču grūtākais ceļš, kad esi mākoņos
Katrs solis jāsper neredzot
Un ja kritīsi, tad vismaz nesāpēs
Jo kas gan mākoņos sāpīgs var būt.

---

Vārdi spēj aprakstīt un tie skan šādi

Es jūtos kā miljonārs, kad viņa tuvojās
Viņa to zin un droši tam ļaujas
Ik rītu rokas gar samtaino ādu slīd
Un lūpas ir zelts pie kā manas klāt līp
Skatiens kā miers negaisa laikā
Un mūsu rokas ir augstu gaisā
Dejosim arī tad, ja lietus pie zemes spiež
Dvēselēm nav šķēršļu, tās savā dejā griež
Šīs vārdu skaņas apbrīnas vērtas
Mūsu starpā zibeņo un nebeidzamas vētras
Tiek aizvērtas acis, kad viņa jau klāt
Prātā iezogas miers un es pievelku tuvāk.

---

Pūlis

Tik dažādas dzīves, kas eksistē paralēlā Visumā
Tik dažādi cilvēki, kuri nekad nepārmīs ne vārda
Cits steigā, cits satraucies, bet vēl kāds nobijies
Vien dzirksteles, kas paralēli Visumu krāso
Tu esi viens no viņiem, paskaties uz viņiem
Tu uzvedies tā pat, jo dzīvo paralēlā Visumā
Tu steidzies, tu satraucies, tu visu lēnām atkārto
No sākuma līdz beigām kā filmas ar laimīgām beigām
Reiz piedzimstot mēs nesapratām kā ir nosirmot
Kad pats jau sirms, vēl nedaudz gribas pasapņot
Bet dzīve nemāk ieslēgt pauzi un sapņi tiek lauzti
Tik dažādas dzīves, kas paralēlā Visumā
Tik dažādi cilvēki, kuri nekad nepārmija ne vārda

---

Smiltīs

Žilbinošs skatiens, kas aizpilda telpu
Tās ir kosmiskas sajūtas, es aizturu elpu
Krīt zvaigznes un tuvojas man
Es guļot iztēlojos kā tās tālumā skan
Pššš. Pšū. Pššš.
Skaisti, bet tās palidoja garām man
Žilbinošs skatiens, kas blakus man
Tās ir kosmiskas sajūtas, kas viņu skar
Krīt zvaigznes un tuvojas viņai
Viņa guļot pajautāja kā tās skan
Pššš. Pšū. Pššš.
Skaisti, jo viena no tām blakus man

---

Vientuļā sala

Tā ir kā vientuļa sala
To labi pazīst no malas
Ne katrs uzdrošinās dziļāk iet
Jo vieglāk ir apkārt skriet
Kaut reizi centrā būt
Un esot tur ārā nenokļūt
Ja malās skaists ir skats
Tad centrā tāds ir katrs
Vientuļās salas krastā
Pie kājām smiltis līp
Ar izsalkušu skatienu
Es skatos kā centrā spīd.

---

Zīmes

ZĪMES kā vārdi runā skaļāk
Skaļāk runā vārdi pieredzēti
Klusums aiz vārdiem gadiem krāts
Lai nāk vētra, ja vien līdzi nāc
Kad tavas plaukstas plaukstās
Sirds nemierīgi gavilē un dauzās
Tā ir vētra, kas manī mīt
Un vārdi kā zvaigznes krīt
To ir daudz un tās ir kā ZĪMES

---

Krāšņums

Tu esi tik krāšņa un liec justies tā pat
Kautrīgais skatiens un smarža vilina
Pasmaidot es nodomāju: Jā, tā ir viņa
Skat, viņa arī smaida, skat, arī viņa gaida
Kad ļauties sajūtām grūti, Tu atceries šo
Tu esi tik krāšņa un liec justies tā pat
Kad esi tālu, es iztēlojos Tevi blakus
Tu tagad zini, es domāju par Tevi
Mēs skatāmies vienā virzienā, kopā ar Tevi
Tu esi tik krāšņa un liec justies tā pat

---

Negaisa pēcgarša

Mainot sevi mēs mainām to, kas apkārt
Apkārtne pieredzē un tur paliek trakāk
Klimats, kas nekontrolēti plosās
Nāk negaiss un zibeņot sāk
Tā ir viņa, kura zibeņus met
Kā lai izvairās, ja virsū skatās
Nāk gaisma, kas acis žilbina
Un skaņa kā pēcgarša reibina
Sirds nobijusies savā būrītī ārdās
Tā ir viņa, kura turpina zibeņot
Viens šāviens trāpīja mērķī
Būrītī mirdz gaisma un sirdij sāp
Zūd mākoņi un debesis jau zilas
Tā ir viņa, kura zibeņot beidz
Tā ir viņa, kura aizlidot steidz

---

Tas, kas iekšā spīd

Kā lai noslēpj to, kas iekšā spīd
Bet ja noslēps, vai tas spīdēs arī rīt
Tam ir savas liesmas – dzirksteles virsū krīt
Bet ja noslēps – garām vai uz zemes krīt
Tas ir vulkāns, kas gatavs cīnīties
To nenoslēpt, vien skatīties, kur tas skries
Pirms katra izvirduma reibina
Jo tā ir kā cīņa, kurai atbildi nezina
Slēpt to, kas iekšā spīd
Zūd liesmas, jo dzirksteles garām vai uz zemes krīt

---

Ticība

Neviens jau nav teicis, ka izvēle būs viegla
Tā es stāvu starp debesīm un zemi
Un klusi čukstu: Es Tevi gribu
Rit pilieni, kas veldzē dvēseli
To atspulgā Es ieraugu sevi
Krīt pilieni un atsitas pret zemi
Tā es stāvu, līdz jūrā mirkst mani ceļi
Ir izskaloti visi zināmie ceļi
Tas, ko vēlos, tālu, bet koši spīd
Es zinu, ja ne šodien, tad noteikti rīt
Man izvēle būs viegla starp debesīm un zemi
Nav klusums, jo Es gribu tieši Tevi
Žūst jūras un atklājas jauni ceļi
Es ticu, jo rītdiena jau šodien spīd.

---

Cauršauta sirds

Sirds ārpus ķermeņa, tā kosmosā lido
Kā lai to noķer, ja lidot vēl neprot
Ja tā ir kā balons, es izšauju bultu
Tā lidos pie tās, tā trāpīs, es jūtu
Skaists tas mirklis, cauršauta sirds
Asaru lietus, zvaigznes starpā mirdz
Sirds piezemējas un izžuvusi spiedz
Es gribu lidot pat ja vairs neprotu
To piezemēja bulta, izvēle tik grūta
Bez sirds mēs nevaram – tā laimi sūta
Par spīti tā klusi atgriezās ķermenī
Sirds vairs nemirdz, jo slēpjas manī
Tā uzlādēs spēkus, gaidot īsto dienu
Un šajā dienā es atkal skaļi teikšu
Sirds ārpus ķermeņa, tā kosmosā lido

---

Uzvarētā kauja

Katram kaut reizi dzīvē prāts ar sirdi kaujas
Mans prāts tam pārāk bieži ļaujas
Tas mērķtiecīgs, bet slikti kaujas
Prāts pārāk bieži zaudē un ļaujas
Sirds sevi nekontrolē, tā laužas
Tā nedomā un meklē jaunas kaujas
Atmiņas kā rētas, griež tikai asās
Mans prāts šodien uzvaru svin
Līst zvaigžņu lietus, lai visi to zin
Esmu laimīgs, kaut arī atmiņas ir asas
Sirds uzvarēta, tā padevusies ļaujas

---

Viena frāze

Visa sākums ir viena frāze
Es esmu brīva un tāda ir mana fāze
Ja es būtu elektrons, tu gaišākais ceļš
Vienvirziena kustība, tā vienmēr dzīva
Visa sākums ir viena frāze
Es izmēģināju un darīt nepārstāju
Enerģija, kas Tevī mīt, tā nepazudīs arī rīt
Pat ja tumsa roku spiež, apskauj to cieši
Visa sākums ir viena frāze
Ļauj skaistākajiem vārdiem rindā stāties
Tie veido atmiņas un nebeidz krāties
Tā esi Tu, kurai veltīta šī vārdu oāze

---

Ragana

Abstrakts skaistums viņā mājo
Viņas skatiens liek pulsam stāties
Arī es esmu iekritis viņas slazdos
Viņa sola un liek man cerēt
Saldi meli, kas liek man līdzi spēlēt
Katrai burvestībai pienāk gals
Pēc tās vienmēr skumji un salst
Kā gan viņa apburt spēja
Abstrakts skaistums tik ātri izbalēja
Tas, kas bija skaists, jau sapelējis

---

Viena

Viņu ir tik daudz, bet sāp dēļ vienas
Sāpes, kas padara garākas dienas
To zināju jau kopš pirmās dienas
Ļāvos sajūtām, lai iemīlētos
Un cerēju, ka viņa pretī to pašu dos
Ar laiku dzirksteles par liesmām pārvērtās
Bet pretī ledus, kas nekustās
Dienas kļūst garākas un rētas dziļākas
Viņu ir tik daudz, bet sāp dēļ vienas

---

Kraujas mala

Bail, kad stāvu uz kraujas malas
Lejup skatienam paveras klintis asas
Viņa atspērusies grūž mani lejā
Es gribu palikt, skaties man sejā
Tu novērs skatienu un turpini
Turpini grūst ar smaidu sejā
Tu esi ļauna un grūd visu, kas ceļā
Kā lai izvairās no ļaunā, kas virsū nāk
Viņa nesaprot, pat, ja tuvāk nāk
Bail, jo mans ķermenis lidot sāk
Manas acis ciet un dvēsele dzied
Ļaunums attālinās, vismaz tā man šķiet.

---

16. autobuss

Es nesolu, lai runā darbi
Tā ir mīlestība, tā runā skaļi
Aiziet nekad nav viegli
Tiek izteikti simtiem vārdi lieki
Mums ir laiks, kas nomierina
Tas vienīgais pareizo ceļu zina
Ceļš, kas smagām kājām mīts
Citiem paliekošs un glīts
Skaisti, kad piepildās visi sapņi
Teic viens otram acīs skatoties viņi

---

Prom ejot

Savāda tā dzīve, bet tā ir tik dzīva
Piedot visiem, jo mana dvēsele brīva
Reizēm sāp, ja ļauju tuvāk sev nākt
Es vēlos tikai mieru un tā katru dienu
Tomēr ne visi domā tā, tumsā vai ļaunumā
Mans prieks ir gaismā, tur viss skaistāk
Dzīva tā dzīve, nāc tuvāk, lai jūtos labāk
Es piedošu, ja iesi prom, bet nekad neaizmirsīšu

---

Mīlestība

Mīlēt vienam nekad nav bijis viegli
Mīlēt vienam – tas vienmēr bijis lieki
Atdod sevi visu, lai otra puse laimē staro
Pretī redzot izsalkumu, kā to, kurš badā barot
Ja mīlestība būtu mūsu maize
Es nekad nejustu izsalkumu un raizes
Tomēr mīlestība ir kā neass zobens
Tā nesāp, kamēr asmens neslīd pāri
Manā pagātnē ir neskaitāmas rētas
Un tās visas ar mīlestību klātas
Ja reiz pārvērtīšos akmenī
Vai mīlestība spēs ienākt manī
Un dzirdēšu es kādu sakām
Ka mīlēt vienai nekad nav bijis viegli
Ka mīlēt vienai – tas vienmēr bijis lieki
Kā apburtā lokā mīlestība ceļo
Tā piekususi un spiež mani nokrist ceļos
Es neesmu gatavs padoties
Jo kurš gan cits manu ceļu tālāk ies…